Valsts prezidents Valdis Zatlers varētu jaunajai Saeimai iesniegt priekšlikumus izmaiņām Satversmē, paredzot Latvijā tautas vēlētu prezidentu un prezidenta pilnvaru paplašināšanu.
Zatlers priekšvēlēšanu laikā no partijām un ekspertiem gaida diskusiju par vēlamajām izmaiņām Satversmē un neizslēdz, ka "kādā konkrētā laika posmā jaunā Saeima saņems prezidenta priekšlikumus kā likumdošanas iniciatīvu". Tas gan nenotikšot agrāk par gada beigām.
Droši vien ir likumsakarīgi, ka šo simtkārt jau diskutēto, bet tagad tālākā plauktā nolikto tēmu Zatlers mēģina atkal aktualizēt – jo nupat jau daudziem, kas savulaik tautas vēlētā prezidenta ideju noliedza, ir nācies ar rūgtumu sirdī konstatēt, ka krīzes laiks uzrāda diezgan pamatīgus pašreizējās valsts pārvaldes un vēlēšanu sistēmas defektus. Tas tāpēc, ka visam savs laiks – varbūt kādu laiku bija labi, kā ir, taču tagad, kad vairs nav labi, ir vērts šo tēmu pārvērtēt. Vismaz sveču vērta šī diskusija ir.
Domājot par tautas vēlēto prezidentu, ekspertiem, politiķiem un ikvienam aktīvam vēlētājam, kurš varbūt jau pēc pāris gadiem ies uz referendumu balsot par vai pret izmaiņām Satversmē, jau tagad vajadzētu līdzīgi kā biznesa plānā vilkt uz rūtiņu lapas ailītes, kurās rakstīt pasākuma ieguvumus un zaudējumus, priekšrocības un riskus. Par ieguvumiem un priekšrocībām runājot, strauju ekonomikas pārmaiņu laikā efektīvāka par partiju demokrātiju varētu būt prezidentāla demokrātija. Plašs dažādu, savstarpēji naidīgu partiju spektrs nespēj operatīvi reaģēt un vienoties par nepieciešamajiem lēmumiem un allaž izrādās nokavējis otrgadnieks. Kad vajadzēja ekonomiku sildīt, Saeima un valdība ilgi čammājās ar attīstības lēmumu pieņemšanu. Kad pienāca brīdis doties pretējā virzienā – kad bija jaušama tuvojošās globālās finanšu krīzes elpa –, nepieciešamie atsaldēšanas pasākumi nāca par vēlu.
Tāpat arī turpmāk nav garantijas, ka valdība un parlaments būs pietiekami elastīgs, ka īstajā brīdi īstie pasākumi netiks nogulēti un nopļāpāti tukšās tribīnes runās.
Ja likumu un lēmumu iniciatīvu satricinājumu laikā uzņemas prezidents – kā persona, kas bauda autoritāti sabiedrībā –, ja lēmumus sagatavo kompakta un kompetenta viņam uzticamu speciālistu, padomnieku komanda, tad iespējams agrāk pagriezt laivas stūri pareizajā virzienā, lai vilnis to neapgāž.
20 gadu laikā iekšpolitisko ķīviņu rezultātā ir apķēzīta vai ikviena personība – nav neviena politiķa, kas nebūtu vairāk vai mazāk diskreditēts. Šādas situācijas izveidošanos lielā mērā ir veicinājuši tie spēki un tīklojumi, kam saldais sapnītis ir vāja Latvijas valsts. Tad šo valsti var visādi izjāt, izkolonizēt, izmantot par izmēģinājuma trusīti sociāldarvinistiskiem eksperimentiem. Nupat šis sapnītis ir kļuvis jau teju par realitāti. Ja tautai dotu iespēju ievēlēt pašai savu valsts prezidentu, tā būtu iespēja izvirzīties vismaz vienai personībai, kas vismaz ap ievēlēšanas laiku, bet ideālā variantā ilgāku laika periodu, bauda tautas lielākās daļas uzticību. Latvijai nav vajadzīgs autoritārisms, taču autoritāte gan nenāktu par nāvi. Pārējai uz prezidentālu republiku ir arī trūkumi un riski. Referenduma rīkošana maksā naudu, kuras bada laikos jau tāpat tikpat kā nav.
Pārmēru pārceptas diskusijas par šo tēmu partijām var kļūt par lielisku iespēju novērst uzmanību no smagajām aktualitātēm – no nodokļu, budžeta balansēšanas, privatizācijas tēmām.
Latvijā nav demokrātiskas prezidentālas republikas tradīciju, tāpēc pāreja uz jaunu sistēmu nozīmē kādu juku periodu, kas būs nepieciešams gan valsts prezidentam, gan parlamentam, lai iezīmētu savu jauno kompetences areālu. Ja šī kompetences sadale notiek ar nikniem konfliktiem, tad tas nav nekas jauks.
Ne tikai partijas spēj deģenerēties. Arī prezidenta padomnieku un iecelto amatpersonu korpuss var pārvērsties par šauru interešu grupu, kliķi, galmu.
Protams, vislielāko risku uzņemas tauta, kura var nejauši kļūdīties. Lieliski, ja valsts prezidents būs īsts valstsvīrs – cilvēks ar stāju, šīs valsts patriots, tāds, kurš spēj uzņemties atbildību, ir saimnieciski zinošs.
Taču arī valsts prezidenta vēlēšanu kampaņa nav pasargāta no solīšanas, reklamēšanas, kompromitējošiem materiāliem un tamlīdzīgām blēdībām. Ja nu šo blēdību rezultātā par prezidentu kļūst, piemēram, salta kundze ar sakniebtu lūpu smīnu, kas atlikušos Latvijas resursus atdāvinās rietumniekiem, lai tie pēc tam tos pārdotu austrumniekiem? Ja nu gadījumā tāds draud būt nākamais valsts prezidents, tad labāk lai paliek pa vecam.