Latvijas Radio pirmajā programmā pirmdienas rītā divreiz bijušo premjeru, bijušo iekšlietu ministru un tagad eiroparlamentārieti Ivaru Godmani kaunināt un aprunāt metās mediju speciālists Sergejs Kruks un Eiropas parlamentā divkārt ievēlētā Inese Vaidere.
Redz, Godmaņa tieksme darīt ne tikai politiķim piedienīgus darbus, bet arī nodarboties mazuliet ar žurnālistiku esot ļauna, nosodāma, neētiska, un tādā garā. Augšminēto kundzi un kungu ir ļoti satraucis tas, ka ekspremjers veidos Radio SWH raidījumu par Eiropu. Tas tad nu esot tāds kā Godmaņa interešu konflikts un neētisms.
Labi, nu Kruks, bet Vaideres personā gan vajadzētu pārāk nepārspīlēt moralizēšanā. Vaiderei vajadzētu paskatīties spogulī, un tad viņa ieraudzītu personu, kas jau otreiz iekļuvusi Eiropā par Eiropas naudu – jo Vaidere pirms vēlēšanām par Eiropas naudu (!) veidoja nepieciešamu informatīvu kampaņu par ES, jo Latvijas iedzīvotāju informētības līmenis par Eiroparlamenta darbu esot katastrofāli zems. Tā tobrīd Vaideres pašas uzskatā bija laba prakse. Tagad, kad kaut ko līdzīgi veido politiskais konkurents, tad tā ir slikta prakse.
Cits eiroparlamentārietis Roberts Zīle un pēc viņa Kruks radio pirmajā programmā tā īpaši uzvēra, ka katram jānodarbojas ar savu darbu – politiķim ar politiku, žurnālistiem ar žurnālistiku… Kaut kādā mērā jau taisnība ir. Taču ko lai dara, ja cilvēka talanti kūsā pāri malām un viņam ir, ko teikt – gan no tribīnes, gan laikraksta slejās, gan radio ēterā? Bāzt viņam muti ciet, neļaut izteikties? Tā taču būtu cenzūra, ko diezin vai sliektos klaji atbalstīt mediju speciālists Kruks. Ja renesanses laikos būtu tādi kokaini, cilvēka pašizpausmi ierobežot virzošies uzskati kā mūsdienās politiķiem un mediju speciālistiem, tad, piemēram, Leonardo da Vinči būtu spiests darboties tikai noteiktā ierobežotā aizgaldā – laikabiedri pieņemtu viņa izgudrojumus kāda mašīnmehānisma asprātīgā radīšanā, bet aizliegtu viņam gleznot. Jo, sak, gleznotājiem jānodarbojas ar gleznošanu, bet inženieriem ar inženieriju.
Ja Godmani iedzītu šādā aizgaldā – voljērā, latvju klausītāji jau nebūtu nekad uzzinājuši neko no tā interesantā, ko Godmanis jau ir vēstījis par pasaules rokmūzikas vēsturi savā SWH raidījumā Saknes. Šis raidījums var patikt un var nepatikt, var šķendēties, ka tādā veidā politiķis zīmējas un krāj punktus saviem politiskajiem kāpieniem, taču patiesībā nav politiķa, kas nezīmētos. Godmanis to vairāk vai mazāk gaumīgi dara caur savām zināšanām rokmūzikā vai Eiropā, citi pirms vēlēšanām cep TV studijā pankūkas, vēl citi – pat pankūkas cept nemāk.
Slikti, protams, ka arī žurnālisti nodarbojas ar politiku. Labi, vērtēt vai vēstīt par politiku jau pats par sevi ir nodarbošanās ar politiku, no kā žurnālistika nevar izbēgt, taču šī pati radio pirmā programma, kurā šopirmdien tik ļoti kaunināja Godmani, savulaik bija vētrasputns, sadarbniece ar lielāko Mūkusalas laikrakstu Diena, cīņā saucēja uz lietussargu demonstrācijām, kas jau vairs nebija nekāda žurnālistika, bet aktīva iejaukšanās politikas procesos un propaganda. Par Dienu te jāizsakās vēl īgnāk, jo, saukdama uz lietussargu nemieriem, Diena bija kaut kā aizmirsusi, ka pati iepriekš bija gānījusi no panckām ārā laikrakstu, tagad jau nebūtībā aizgājušo interu lapeli Panorama Latvii – par to, ka tas savulaik sauca pensionārus uz mītiņošanu pie Rīgas domes. Tas ir kaut kā liekulīgi, jo sanāk tā – kas aizliegts citiem, atļauts pašiem.
Bet tā jau ir sena problēma kā pasaule – ir ļaudis, kam gribas izskatīties skaistiem un pareiziem, diktēt visiem citiem, kā jāuzvedas, rakstīt ētikas normas, kurām jākļūst obligātām visiem citiem. Bet, kad pašiem šīs normas jāievēro, tad var tām uzspļaut.