Priekšvēlēšanu diskusijā Radio SWH 17. augustā Sarmīte Ēlerte (Vienotība) pārmeta savam oponentam Andrim Šķēlem (Par labu Latviju) samaitātību. Šķēle maitājis politikas vidi, sakārtojot uzņēmējdarbības vidi kopā ar Aivaru Lembergu, veicinot lielāko kretīnu un šoferu dēlu iecelšanu amatos un veicot apšaubāmus darījumus.
Lai nu tā būtu. Pieņemsim, ka Ēlertei taisnība un ka Šķēli var izvēlēties par samaitātības etalonu – viens samaitājiens ir vienāds ar vienu Š.
Taču tādā gadījumā: cik desmitos eššu mērāma pašas Sarmītes Ēlertes samaitātība un tas, ko viņa ir maitājusi? Vairāk nekā 15 gadus pēc kārtas dienu no dienas Dienā Ēlerte ir kropļojusi plašsaziņas līdzekļu vidi, ar to daudz gauža nodarot politikas videi un sabiedrības spriestspējai. Pats būtiskākais nodarījums ir propaganda – tas, ka sabiedrības smadzenēm ilgstoši un intensīvi, ietīta kvalitatīvās preses pievilcīgajā papīrā, ir iebarota indīga prece – propaganda, kas ir īstās žurnālistikas pretstats.
Nu protams, šādi tādi propagandas elementi pa reizei ir bijuši atrodami arī jebkura cita preses izdevuma slejās, šādus tādus šīs nodarbes paņēmienus ir likuši lietā politiķi, taču neviens cits, izņemot Ēlerti, nav strādājis tik pilnā kompleksā, kā pēc grāmatas liekot lietā visu iespējamo klasisko propagandas paņēmienu arsenālu, darot to apzināti un mērķtiecīgi.
Ir dažādas teorijas, bet saskaņā ar vienu no izplatītākajām propagandas pieci galvenie likumi ir šādi: vienkāršošana, izķēmošana, sajaukšana, vienprātība un saskaņa.
Vienkāršošana ir visu faktu reducēšana līdz vienkāršam labā un ļaunā, baltā un melnā, savējā un svešā pretnostatījumam. Ēlertei un viņas skolēniem gluži kā tādiem Reiha tautas apgaismības un propagandas ministrijas ierēdņiem vienmēr ir bijuši labie un sliktie, neatkarīgi no tā, ko viņi dara – dažkārt pilnīgi analoģiskos gadījumos drausmu apriešana ir ķērusi sliktos, kamēr labajiem par to pašu ir tikuši glāsti. Ja labais pats sev piešķir prēmijas, tad tas nav nekas nosodāms; ja sliktais – tad tas ir noziegums. Ja labais politiķis kļūst par Satversmes tiesas tiesnesi, tad tā tam jābūt, taču, kad par Satversmes tiesas tiesnesi grasās kļūt politiķe no nepareizās partijas, atskan arguments, ka politiķi nedrīkst kļūt par Satversmes tiesnešiem.
Ja šofera dēls ir slikti, tad Jaunupa tēvs un klasesbiedri ir labi.
Dubultmēraukla allaž ir bijusi Ēlertes ikdienas darba instruments.
Viss, ko darīja Šķēle, bija labs, kamēr viņš bija labais – piemēram, lauksaimniecības uzņēmumu privatizācija Ēlertei tolaik nešķita kritizējama. Par slikto Šķēle kļuva tad, kad pārtrauca graut tranzītbiznesa nozari.
Izķēmošana: pretinieks jādiskreditē, jādemonizē, liekot lietā apmelojumus, parodijas. Ar šo nodarbi Ēlerte pati agrāk neķēpājās, jo bija stratēģe, kas izrīkoja zemākos aģitatorus. Prokrieviskie spēki, oligarhi, smagos noziegumos apsūdzētais, Maskavas roka, šleserjūgends, Šlesakovs ir tikai dažas no birkām, ko nemitīgi ir karinājis klāt partijām un politiķiem bijušais Dienas komentētājs Aivars Ozoliņš.
Sajaukšana: līdzīgi kā sajaucot kārtis, jāmanipulē ar sabiedrības atzītajām vērtībām tā, lai sasniegtu savu mērķi. Tas izpaužas, interpretējot dažādus jēdzienus, apvēršot tos kā cimdus uz otru pusi. Piemēram, tiesiskums Latvijai tik ļoti ir vajadzīgs: notiek brutāli cilvēktiesību pārkāpumi, cilvēki tiek notiesāti bez vainas vai arī sods nav samērīgs ar nodarījumu, ir daudz nepilnību un pretrunu likumos... Ēlertes aprindu piesauktais tiesiskums ir pavisam kas cits – tas ir, lai represīvajām struktūrām dotu vaļu bez pierādījumiem izsekot, noklausīties un kriminālvajāt Ēlertes aprindu oponentus; tiesiskums ir boļševistiski tracināt pūli un jakobīniski celt pilsētas tirgus laukumā karātavas.
Vienprātība: savs viedoklis jāpasniedz tā, it kā tas būtu vienprātīgs visu pareizi domājošo cilvēku viedoklis; tos, kas svārstās, savā pusē jādabū, izmantojot sabiedrībā pazīstamas personas, sabiedrības spiedienu, psiholoģisku ietekmēšanu.
Līdzīgi kā padomju laikā darbaļaužu vēstules, mūsdienās Ēlertes aprindas palaikam sacer inteliģences pārstāvju parakstītas depešas. Vairums šo inteliģento ir tās pašas ar Ēlerti korporatīvi saistītās aprindas. Bet vēl neķītrāk ir tas, ka pie depešu parakstīšanas izdodas politiskajos valgos ievilkt arī dažu patiesi talantīgu, spožu mākslinieku, kas, savā teātra vai literatūras pasaulē dzīvodams, varbūt īsti neapzinās, kas uz zemes notiek.
Arī neatkarīgie eksperti, kuru viedokļus joprojām turpina citēt jo daudzi mediji, nav nekādi neatkarīgie, bet vienotā propagandas frontē iesaistīti cīnītāji – Sorosa stipendiāti, no Ēlertes labvēlības atkarīgi grantu cerētāji.
Nevalstiskās organizācijas... Tagad jau dāmas vairs pat neko netēlo – Delnas Lolita Čigāne ir vienā partijā ar Ēlerti.
Skandināšana: dažādos variantos un kombinācijās nemitīgi jāatkārto viens un tas pats.
Gadu gadiem Ēlerte un viņas atvasinājumi ir maluši: valsts nozagšana, korupcija, un nebūs nevienas priekšvēlēšanu uzstāšanās reizes bez šiem atslēgas vārdiem. Tagad leksika ir vēl mazliet atsvaidzināta – klāt nācis jauns vārds samaitātība. Cilvēkam jānotic, ka ļaudis, kas tik ļoti cīnās pret korupciju, paši taču neies zagt. Nu nevar taču būt, ka Rēzeknē partijas kampaņai pa melno tika lietota desu kombināta nauda! Nevar būt, ka Krišjānis Kariņš novirzīja miljonu Eiropas naudas saviem draugiem pretēji apakšnieku – ekspertu – atzinumam, ka šis miljons turp nav jāvirza. Nevar būt, ka ekonomikas ministrs Artis Kampars ir brutāli atšuvis citas firmas un lauvas tiesu vēja enerģijas kvotu iedalījis partijas sponsoriem – Ventspils uzņēmējiem Berķim, Stepanovam, Skokam. Jo Vienotība taču tik skaisti runā un visu laiku atkārto, cik tā godīga.
Izcila bezkaunība un liekulība ir tas, kas paceļ Ēlerti pāri visiem citiem parastajiem politiķiem. Politiķi Ēlerti augstu nevērtē kā pretinieci, taču viņi smagi kļūdās. Gan vēl viņi vellu redzēs. Daudzi iedomājas sevi par viediem reklāmas un publisko attiecību speciālistiem, taču nevienam no viņiem nav tā, kas ir Ēlertei – pilna visu propagandas paņēmienu komplekta. Dažs būtisks zobs viņas zāģī gan ir izlauzts, taču tas pagaidām netraucē turpināt zāģēt.
Kamēr viena no Vienotības sastāvdaļām, Jaunais laiks, ir sasniedzis tik daudz brieduma, ka jau spēj kaut kā nebūt sastrādāties ar citiem, ar Ēlertes grupas ienākšanu parlamentā situācija būs stipri mainījusies. Kurš Ēlertei gribēs būt par partneri? Ja nu kāds vienīgi aiz bailēm.
Tagad Ēlerte būs jaunā ampluā – drīz viņa būs Saeimas deputāte. Ko šī deputāte dos Latvijai? Laikam jau zināms, ko: vienkāršošanu, izķēmošanu, sajaukšanu, vienprātību un skandināšanu.