Nav naudas – nav mīlas

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki arī ir cilvēki, un arī viņiem taču gribas dzīvot siltumā un paēdušiem, gribas spožu auto un plakano televizoru, gribas atvaļinājumā iemalkot kokteili pie okeāna palmu ēnā, gribas dzīvokļus un namiņus, izdevīgus aizdevumus tēva šķirnes zirgu biznesam.

Ļoti daudz ko gribas. Un ļoti daudz ko no šāda veida sapņiem agrāk patiesi varēja īstenot. Tas bija labajos, treknajos gados, kad bankas meta kredītus pakaļ, celtniecības palīgstrādnieki nekāpa no gultas ārā bez 1000 latiem mēnesī, sociālais budžets vai plīsa no uzkrājumiem un tādā garā.

Labajos laikos bija labais tonis dalīt darbiniekiem prēmijas – ir taču tik jauki pirms svētkiem saņemt papildus algai vēl kādu tīkamu žūksnīti naudas, lai neknapinoties varētu sapirkt dāvaniņas radiniekiem Ziemassvētkos vai alu un cūkgaļu Jāņu šašlikiem. KNAB finanšu atskaitēs redzams, ka no 2003. gada līdz 2008. gadam KNAB darbiniekiem izmaksātas prēmijas vairāk nekā divu miljonu latu apmērā, – katrs darbinieks vidēji saņēmis apmēram 20 000 latu jeb 3333 latus gadā. Bet te jāņem vērā, ka vadība un tai pietuvinātie ir saņēmuši krietni vairāk nekā vienkāršie ierindnieki – kāds viengad saņēmis pat 9525 latus.

Ar prēmijām bija tāda ķibele, ka skaitījās pretlikumīgi, ja priekšnieks piešķir prēmiju pats sev, – tas skaitījās arī neglīti. Ja prēmiju sev bija piešķīris kāds nieka slimnīcas galvenais ārsts, tad KNAB jau steidzās žvadzināt rokudzelžus pie viņa auss un fonā skanēja moralizēšana: "Cik neķītri!" Savukārt, ja prēmiju saņēma kāds varens un KNAB vadībai politiski korporatīvi tuvs Guļāns vai Endziņš, tad tas bija teju vai slavējami. Jāpaslavē arī bijušais KNAB priekšnieks, tagad Saeimas antikorupcijas apakškomisijas priekšsēdētājs Aleksejs Loskutovs, kurš 2008. gadā ir saņēmis 2500 latu prēmiju.

Taču visām pasakām reiz pienāk beigas, un zelta laiki beidzās. Saskaņā ar 2008. gada nogales valdības lēmumiem KNAB darbiniekiem prēmijas pārtrauca maksāt. Šīs drūmās norises sakrita ar Normunda Vilnīša atnākšanu uz KNAB – viņš biroju sāka vadīt 2009. gada pavasarī. Iespējams, te arī ir aprakts galvenais suns tam, ka virkne KNAB darbinieku ir tik dusmīgi uz Vilnīti. Ar Loskutovu viņiem asociējas laimes laiki, peldēšanās taukainā greznībā; ar Vilnīti – izmisums un bads. Tagad pie Vilnīša viņiem ne tikai spēji mazinājušies ienākumi, bet jānāk uz darbu laikā, jāatskaitās par padarītiem darbiem, jāpilda uzdevumi.

Un Loskutova laikā klāt pie prēmijām nāca arī citi "bonusi". Tā kā Loskutovs bija KNAB priekšnieks tikai formāli, apakšnieki vadīja biroju paši pēc savas saprašanas. Ja naudiņas aptrūkās, varēja doties izkratīt bagātnieku apartamentus un banknotes vest projām, sasviestas melnajos simt litru atkritumu maisos. Pēc tam spiedīgā brīdī varēja šo naudiņu paņemt no seifa. Varēja fabricēt kriminālprocesus, pret ko vien iepatīkas, pārmēru nebēdājot par pierādījumiem. Loskutova laiks KNAB darbiniekiem bija kaut kas tuvu komunismam vienā atsevišķi ņemtā birojā – no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām. Ja Vilnītis būtu sekojis pa Loskutova taku un turpinājis apakšnieku visatļautību, bet no debesīm vēl arī birtu prēmijas, KNAB arodbiedrība viņu celtu debesīs, tiktu organizētas masas pie Saeimas ar lozungu "Rokas nost no Vilnīša!", viņu mīlētu Vienotība, Delna, Providus un tamlīdzīgi progresīvās cilvēces pārstāvji. Taču tagad nekā, un viss ir otrādi.

KNAB darbinieki it kā taču nav mazie bērni, un gan jau ar prātu viņiem vajadzētu saprast, ka neba Vilnītis viņiem atņēma prēmijas. Taču acīmredzot, kad vēders kurc un nav par ko samaksāt kredītus un līzingus, emociju plāksne ņem virsroku, niknums par globālās krīzes Latvijas atzara sagādātajām raizēm akli gāžas pār to, kurš tuvāk un tāpēc vieglāk noķerams un linčojams, – pār Vilnīti.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais