Koalīciju iekšpusē zibeņi mēdz celties budžeta veidošanas diskusijās, īpašu kvēli sasniedzot budžeta pieņemšanas naktīs Saeimas namā, taču 2010. gada budžets ir neparasts budžets – Saeimā īstu diskusiju nemaz nebūs. Ja arī tautas priekšstāvji ar sasārtušiem vaigiem kāps tribīnē, lai plaši izteiktos, tā būs tukšas runas, kas nekādā mērā neietekmēs budžetu.
Sen skaidrs, ka budžetam būs būt tādam, kādu to grib redzēt Starptautiskais valūtas fonds, – deķītis būs apgraizīts no visām pusēm līdz kabatlakatiņa izmēram, un tur nebūs ko staipīt šurpu vai turpu. Ja budžetā nebūs atainota bezierunu paklausība SVF, tad Latvija nedabūs kredītu, bet uz šādu notikumu pavērsienu nav gatava neviena valdošā partija.
Budžeta pieņemšana noslēgs vienu Valda Dombrovska valdības posmu, taču tad politiķi izvirzīs sev jaunus mērķus. Nākamās cerības un gaidas tad varēs piesaistīt SVF aizdevuma dabūšanai, pēc tam – aizdevuma tērēšanai un tā uz priekšu. Lai arī Dombrovska valdība ir vāja, iekšēju pretrunu plosīta, neviens nespēj saņemties pateikt, ka vienreiz pietiek.
Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pagājušajā nedēļā gan izteicās, ka pēc budžeta pieņemšanas valdība varētu arī krist, taču tas bija pieļāvuma, iespējamības formā sacīts. Ticamāks tomēr ir scenārijs, ka koalīcijas partijas turpina kā līdz šim trīsreiz dienā saplēsties, salīgt mieru un tad atkal saiet matos. Šī situācija šķiet gluži nelaužama, jo 9. Saeimas sadrumstalotais sastāvs nedod daudz variantu manevriem. Ja ne labāks, tad vismaz kas citāds gaidāms tikai nākamībā, pēc 10. Saeimas vēlēšanām.
Bezdarbs Latvijā ir lielākais Eiropā, sociālo spilvenu spalvas ir vējā izputinātas, pat ekonomikas ministrs Artis Kampars rūgti atzīst, ka nezina, kas notiks pēc mēneša. Šādos apstākļos sabiedrībā dabiski rodas pieprasījums pēc kādas citas politikas, pēc varas, kas būtu kompetentāka plānojot un reaģētspējīgāka uz aktuālām norisēm.
Droši vien 10. Saeimas elektorāts vēl mazāk nekā līdz šim lasīs partiju programmas un solījumus. Taču uz šo partiju pirmajām personām gan skatīsies – meklēs, kurai no spēcīgajām Latvijas personām varētu uzticēties, kura no tām ir ar saimnieciskām spējām, kura kaut ko reālu sasniegusi. Jo uz tādām figūrām tad var cerēt, ka tās varētu izvest valsti no bedres. Šādu spilgtu personību nav pārāk daudz – pieprasījums ir lielāks par piedāvājumu.
Tautas partija savas cerības 10. Saeimas vēlēšanās tikt pāri 5% barjerai liek uz partijas dibinātāja Andra Šķēles atgriešanos. ZZS reitingi gan nav tik skumīgi kā TP, taču arī zaļzemniekiem jādomā, ar kuru lielkalibra valstsvīru saistīt sevi, lai vēlēšanās iegūtu pēc iespējas vairāk mandātu. Pagājušajās vēlēšanās ZZS par savu premjera amata kandidātu nosauca Aivaru Lembergu, un likme attaisnojās: par spīti konkurentu sarīkotajai antilemberga kampaņai ar tās vainagojumu – milzīgo makulatūras blāķi jeb apsūdzību smagos kriminālnoziegumos –, ZZS noteikti vairāk ieguva nekā zaudēja. Nav brīnums, ka arī nākamajām vēlēšanām par premjera kandidātu ZZS izvirza Lembergu.
Taču šī virzīšana nebūs bez problēmām. Pagaidām nav zināms, vai Lembergs maz piekritīs kandidēt Saeimas vēlēšanās. Nevienos ruļļos gan nav teikts, ka premjeram jābūt no ievēlēto deputātu vidus, un savulaik Šķēle savu pirmo premjerēšanu uzsāka, nebūdams nekur ievēlēts, tomēr divreiz vienā upē iekāpt nevar, un šoreiz ļaudis laikam gan vairāk nekā citās reizēs gaidīs, lai potenciālie premjeri ar pilnu krūti iesaistās priekšvēlēšanu cīņās, uzstājas televīzijas diskusijās, izklāsta savu redzējumu un iecerētos pasākumus.
Lembergs to visu varētu darīt, taču viņam ar ķēdi pie kājas piekalts dzirnakmens – milzīgi apjomīgā apsūdzība, pret kuru viņam vēl būs ko stīvēties tiesas zālē ne tikai līdz 10. Saeimas laikam, bet, iespējams, vēl jo ilgus gadus. Šis apstāklis, saprotams, stipri traucē gan kandidēt, gan premjerēt. Taču tādas diemžēl ir Latvijas politiskā teātra tradīcijas – ikviens, kas ko spēj un prot, tiek noriets un kosts, līdz beigās uz skatuves paliek vien smilkstētāji.
Lai arī ZZS labprāt sevi ļauj identificēt ar Lembergu, pats Lembergs nereti atgādina, ka starp viņu un ZZS vienlīdzības zīme nav liekama. Tā piektdien LTV 100. panta preses klubā Lembergs sacīja, ka atšķirībā no ZZS parlamenta deputātiem nebūtu tik vieglu roku parakstījis nodomu protokolu ar SVF.
Tomēr ZZS parlamenta frakcijas līdera Brigmaņa domas ir simpātiskas – gan Dombrovska iešanas, gan Lemberga nākšanas sakarā. Valsts daudz iegūtu, ja pirmais aizietu un otrais atnāktu.