Būtu labi, ja jauno valdību bez trakas skandalēšanās izdotos sastādīt vēl šogad. Tad tai vēl atliktu kaut cik vērā ņemams laiks, ko valdīt. Ja valdības veidošana iestiepsies ilgi, tā vēl nebūs apsēdusies pie galda, kā sāksies priekšvēlēšanu kampaņa. Un tad vairs kāda tur valdīšana?
Partijām pie nākamās valdības sastādīšanas un tai padarāmo darbu saraksta vajadzētu rīkoties nopietni. Lai arī mazs būs tās laiks, jāatceras, ka pirms divām nedēļām sabruka Maxima lielveikals. Nebūtu pieļaujama, šoreiz būtu ļoti neētiska tradicionālā politikāniskā klaunāde, ar kādu partijas ir pieradušas ākstīties krēslu dalīšanas laikā. 54 bojāgājušo tuvinieki sēro, tāpēc cirkam Jēkaba ielā nav vietas.
Domāju, ka sabiedrībā ir pieprasījums pēc tādiem jaunās valdības darbiem, kas vairo cilvēku drošību. Pēc Maxima traģēdijas, protams, fokusā ir būvniecība un celtnes – iedzīvotāji grib iet iekšā sabiedriskās ēkās, nebaidoties, ka tās piepeši sagāzīsies uz galvas. Drošību vajag arī citās jomās, un pati aktuālākā ir satiksme. Gada laikā negadījumos vidēji iet bojā vairāk nekā 200 cilvēku. Tās ir četras Maxima traģēdijas. Varētu padomāt, ka valstī notiek karadarbība, ja jau ir tik milzīgs skaits kritušo. Taču tie nav kritušie. Miera laikā mierīgi cilvēki iet bojā.
Tagad jau demisionējušais premjers pirms kāda laika ironizēja: «Bija radari – tas bija slikti; nav radaru – atkal slikti.» Taču ironijai nav īsti pamata. Tā iepriekšējā radaru būšana bija cūcīga naudas raušana, nevis rūpes par satiksmes drošību. Protams, ka radari ietekmē braukšanas stilu un veicina prātīgumu. Tikai tiem jābūt uzstādītiem tādās vietās, kas nav nelietīgas – ja radars gaida tos braucējus, kas Rīgā, Ulmaņa gatvē, apgriežas braukšanai pretējā virzienā un ir spiesti nedaudz uzspiest gāzi, lai iekļautos plūsmā, tad tāda radara uzstādīšana ir nelietīga.
Jaunajai valdībai vajadzētu labot vismaz dažas iepriekšējās valdības smagākās kļūdas. Edmunda Sprūdža vētrainās darbības rezultāts ir pilnībā pārtraukta pašvaldību sadarbošanās ar valdību. Tas, kas notiek pašlaik, ir nevis sadarbība, bet karš. Reformu partijai, kuras kadrs Sprūdžs bija, vajadzētu demonstrēt nākšanu pie prāta un darīt tā, lai pašvaldības uz valdību vairs neskatās kā romieši uz huņņiem. Droši vien, ka labākais veids, kā posta krāsmatas atjaunot, ir atdot Vides aizsardzības un reģionālo reformu ministriju Zaļo un zemnieku savienībai. Tas būtu tāds labvēlīgs žests, rādot, ka idiotiskās «sarkanās līnijas» ir noiets etaps.
Cerams, ka Vienotības rīcība, nosaucot trīs premjera kandidātus, bija nejauša kļūda polittehniskos aprēķinos, nevis tīša vēlme paķēmoties. Lai arī Valsts prezidents saskaņā ar Satversmi nav ar plašām pilnvarām apveltīts, vajadzētu pret prezidenta institūciju izturēties ar cieņu. Andris Bērziņš nav klients, kuram jāizvēlas viena no trim meitenēm. Turklāt trīs kandidāti bija cits par citu vājāki, acīm redzami nepiemēroti augstajai atbildības nastai. Vai tad nu tiešām šai lielajai un pieredzējušajai partijai nebija labāku kadru?
Ja Vienotība turpinās spiest un stumt Arta Pabrika kandidatūru, taps skaidrs, ka tai nav noskaņojuma uz nopietnu darbu. Cita lieta, ja nāks Solvita Āboltiņa vai kāds vēl interesantāks piedāvājums. Āboltiņu atraidīt Bērziņam diezin vai gribēsies, un tur jau būtu pamats sarunām.
Jauno valdību negaida vieglas dienas, un vislielākais ienaidnieks partijām var izrādīties partijas pašas. Nacionālajai apvienībai, kad tuvojas vēlēšanas, allaž niez nagi izdomāt kādu mākslīgu tēmu, lai uzbudinātu etnisku šūmēšanos. Šoreiz varbūt ir tā reize, kad sava cietā mugurkaula grabināšanu derētu atlikt uz maksimāli vēlāku laiku. Partijām derētu jau tagad sarunāt, ka priekšvēlēšanu blēņas un turbokampaņošanu tās sāks, piemēram, mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām.
Reformu partija pēdējā laikā ir uzvedusies nevis kā par Latvijas interesēm domājoša, bet kā tāda, kas godam nopelnījusi Igaunijas, Lietuvas un Krievijas augstus apbalvojumus. Panākot, lai trim Latvijas brīvostām tiek uzlikta kontribūcija, ar to tiek grauta ostu konkurētspēja, un konkurenti var gavilēt. Atlikušajā laikā līdz vēlēšanām Reformu partijai derētu tā kā pagriezties ar seju pret savu valsti. Tad, ej nu zini, varbūt par šo partiju pat kāds balsos.
Partijām vajadzētu saņemties un pacensties strādāt konstruktīvi, prātīgi, bez tukšas lozungošanas. Tomēr ir mazliet bažas, vai tas maz iespējams – allaž līdz šim tās kā pagāni pie elkiem un kā suņi pie vēmekļiem ir atkal un atkal atgriezušās pie vecajiem vāvuļiem – tādiem kā, piemēram, nodrāztā plate – «Cīņa pret naudas varas ietekmi politikā un oligarhiem». Ja vecās plates netiks čērkstinātas, varbūt tad tik slikti nemaz nebūs.