Cilājot desmit gadus vecas fotogrāfijas no 2003. gada 1. maija Eiropā iestāšanās svinībām, redzu tālaika latvju labiešu sejas – visiem mutes vaļā platā smaidā, pilnīga pārlaime, eiforija un apmierinājums. Tas baļķis, kuru viņi nesuši, beidzot ir atnests! Latvija ir Eiropas Savienībā!
Jāteic, arī tiem, kas pēc dabas ir skeptiski, nebija nekā daudz, ko iebilst. Nav jau nekādas sakarīgas alternatīvas – palikt ārpus ES, vilkt pasākumu garumā? Būtu sliktāk, atpalicīgāk, konkurētnespējīgāk. Tad jau, lai notiek tas, kam jānotiek! Latvija bija kā saliņa, kas paliek aizvien mazāka, ja nekas netiek pasākts. ES bija kā jūra, kuru nevar nekādi apiet. Dusmoties uz ES – tas būtu kā lamāt jūru par to, ka viņa nepašķiras un neļauj iet. Skaidrs, ka bija jābūvē kāds nebūt plosts no tā, kas ir pa rokai – no mucām, koka gabaliem, plastmasas pudelēm, drātīm un citas drazas. Bija jāairējas horizonta virzienā – uz Laimes Zemi pārticīgo, pārpilnības pilno Vakareiropu, kurā pensionāri ziemas pavada, sildot sānus zem palmām siltās zemēs, kur trotuārus mazgā ar šampūnu, kur ielas gludākas par biljarda galdiem, cepeši krīt no gaisa un platas piena upes plūst ķīseļa krastos.
Iestāšanās Eiropā raisīja milzu entuziasmu un spekulēttieksmi nekustamo īpašumu tirgū un būvniecībā. Visur, kur vien skatiens sniedzas, bumsnīja pāļu dzinēji, uzņēmīgi ļaudis atrotītām piedurknēm pirka kosām aizaugušas, odu apsēstas purvainas mežmalu platības, grieza tās gabalos un pārdeva tālāk kā nezkādu zelta mantu jaunu privātmāju ciematu būvēšanai. Vislielākais pieprasījums bija pēc celtniekiem. Tajā laikā pat krāsotāja asistenta jaunākais palīgs smējās un nekāpa ārā no gultas, ja viņam algā piedāvāja mazāk par 1000 latu mēnesī.
Pašvaldību amatpersonas šajā laikā bija tā izlaidušās, ka projektu attīstītāju starpnieki viņu kabinetu priekštelpās stāvēja rindās ar kurpju kastēm un televizoru kastēm, piebāztām ar kukuļnaudu.
Baņķieri nesēdēja vairs savos ofisos, bet skrēja uz ielas pakaļ katram garāmgājējam un rāva viņu aiz piedurknes iekšā, piedāvājot visizdevīgākos procentus, lai tikai viņš ņem kredītu.
Buma kulminācijā dažs latvis apmulsis jau sāka kasīt pakausi: „Kā tas var būt, ka, ja es pārdodu savu būdiņu pilsētas nomalē, par to naudu varu nopirkt divas mājas Amerikā, okeāna malā?” Dažs šo mirkli noķēra, pārdeva savu nekustamo īpašumu un nenormāli uzvārījās. Bet lielākā ļaužu daļa turpināja ņemt kredītus un domāt, ka bakhanālija turpināsies bezgalīgi. Ļaudis jutās droši un televizorā skatījās, kā premjers Kalvītis piesola vēl septiņus treknos gadus.
Bet tad vienā jaukā dienā no ASV biržām atskrēja vēsts, ka indeksi tā kā nobraukuši lejup. Mūspusē to vēl nesaprata un turpināja kult cepuri. Un tad pār latvju zemi sāka gāzties baisā Dižķibele, kas padarīja par nevērtīgiem visus sapņus par mūžīgo augsmi. Izrādījās, ka Latvijas ekonomika ir pārkarsusi, iztvaikojusi, un ir baigie sūdi - varenā „Pareksa banka” maksā vienu latu un arī citas bankas dreb kā zemestrīcē, draudot kurā katrā brīdī sagāzties. Kalvītis tika vainots globālās krīzes izraisīšanā, durstīts dibenā ar lietussargiem un padzīts.
Tad pār latvju zemi nonāca drūmi, raižpilni krīzes gadi, sāpes, vaimanas, depresija, bezcerība un fiskālā konsolidācija. Daudzi, kas vēl vakar bija bezbēdīgi sagrābušies kredītus, konstatēja, ka procentu maksājumi nu ir vairākas reizes lielāki par ienākumiem.. Nekas neatliek, kā nošauties vai braukt uz Īriju. Vai tas nav asaru dūksnājs slapjais?
Mūsu Eiropībai tagad aprit desmit gadiņi. Tātad viņa iet kādā ceturtajā klasē, tāpēc vēl nevar no viņas prasīt, lai viņa jau prastu viedi rēķināt un dažkārt neieberztos kādās ķezās. Vecāko klašu audzēkņi un skolotāji viņai dažbrīd dara pāri, dažbrīd uzslavē, reizēm ieliek kaktā, reizēm ieceļ kādu mūsējo par augstu komisāru. Pamazām naivums sāk pāriet un ir skaidrs, ka Briseles puisītis mums uzčurā - neviens nekādus labumus par velti nedod un Eiropā par savu vietu jācīnās ar nagiem un zobiem, bezkaunīgi jālien ar savu preci tirgos, citādi to vietu pie letes aizņems kāds cits.
Būšana Eiropas Savienība mums ir kā tāds plastmasas gabaliņš, ar kuru lielākā daļa nezina, ko iesākt. Dažs to izmanto alus pudeles attaisīšanai, citam tā ir atslēga uz plašiem vārtiem kādā sekmīgā, inovatīvā biznesā. Ar Eiropu var visu ko pasākt, bet tikai, ja prot. Latvija kopumā pagaidām vēl neprot – aizver savas cukurfabrikas un nolaiž uz grunti metalurģiju un aviāciju. Kautrīgajiem latviešiem zemju platību maksājumi ir sešas reizes zemāki nekā uzstājīgajiem grieķiem. Desmit gados neesam sākuši dzīvot kā Vācijā un diezin vai arī nākamajos desmit sāksim. Bet nu kaut kad nākamībā vismaz mūsu bērni vai bērnubērni var cerēt uz ko labāku.
Lai vai kā, mums jau desmit gadus kabatā ir tāda manta, kuras dēļ Ukrainā ļaudis kā traki ar Molotova kokteiļiem metās virsū savam prezidentam par to, ka viņš mazliet tā kā sāka vilcināties spert soli eirovirzienā. Ukraiņiem līdz Eiropas Savienībai ir tālu kā līdz Mēnesim. Mums šis nieciņš kabatā jau ir. Gluži vai jāpaņem tas plaukstā un jāapskata rūpīgāk – vai tiešām tas ir tik vērtīgs, ka citur tā dēļ cilvēki ir gatavi skriet nāvē zem ložu krusas?