Ir tā sagadījies, ka vienu vēsturisku notikumu Rietumu pasaule atzīmē 8. maijā, bet PSRS iesāka un Krievija turpina tradīciju to svinēt 9. maijā.
Proti, 1945. gada pavasarī krita nacistiskās Vācijas režīms. Šo notikumu atzīmējot un kritušos pieminot, Latvijas augstākās amatpersonas noliks ziedus Brāļu kapos 8. maijā. Savukārt 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā pulcēsies tie, kam 9. maija svinēšana ir ierasta tradīcija kopš padomju gadiem un kas tādu 8. maiju nesaprot vai uzskata to par iesildīšanos pirms 9. maija. Kā jau katru gadu, 9. maijā uz Pārdaugavu dosies dzīvi palikušie kara veterāni, viņu bērni, mazbērni un mazmazbērni, lai dziedātu dziesmas, noliktu ziedus un ierautu kādu graķīti. Uz šo izsvinēšanos nevajadzētu skatīties ar naidīgumu – II pasaules karš jeb, kā šajās aprindās to dēvē, Lielais Tēvijas karš bija šaušalīga traģēdija, kurā gāja bojā desmitiem miljonu padomju ļaužu. Ar milzīgiem upuriem un ciešanām padomju ļaudis uzvarēja. Tas ir iemesls mazliet padziedāt un drusciņ iedzert. Nelāgi šajā lietā ir tas, ka visu padomju laiku un arī pēc PSRS sabrukuma Krievijā cilvēkiem ir stāstīts, ka padomju karavīri bija atbrīvotāji. Pa daļai taisnība ir – kopīgi ar sabiedrotajiem viņi atbrīvoja Eiropu no baisa, asinskārīga un tirāniska maniaka – Ādolfa Hitlera. Taču te ir viens bet. No Hitlera atbrīvoja, bet no sevis neatbrīvoja. Latvijai vienu okupāciju nomainīja cita maniaka okupācija – uz ilgiem gadu desmitiem Latvija nonāca Josifa Staļina asiņainajā saulītē. Latvijai II pasaules karš beidzās salīdzinoši nesen – 1991. gadā, kad beidzot sabruka PSRS un Latvija atguva neatkarību.
Tuvojoties kārtējam 9. maijam, Krievijas propaganda visādi cenšas iztēlot baltiešus kā durakus, kas nezina vēsturi, glorificē fašismu un tāpēc nedzied līdzi dziesmu Deņ pobedi. Bet nu zinām gan vēsturi. Skaidrs, ka nacistiskās Vācijas plānos nebija baltiešiem atvēlēt jelkādu valstiskumu, vāciešu uzvaras gadījumā liela daļa baltiešu tiktu iznīcināti, citi aizsūtīti uz austrumiem par izpalīgiem vācu dzīves telpas paplašināšanas darbos. Staļins bija maigāks – iznīcināja un izsūtīja tikai inteliģenci un tautas uzņēmīgāko un radošāko daļu, pārējos sadzina kolhozos un lika celt komunismu. Vienu okupācijas varu nevar pielīdzināt otrai, bet salīdzināt gan tās var. Kurš okupants labāks – tas, kuram rokas asinīs līdz padusēm, vai tas, kuram tikai līdz elkoņiem?
Bet 9. maijā par vēsturi nevajadzētu strīdēties. Tie ir svētki, un tam, kurš ieņēmis galvā savu atbrīvotāja stāstu, neiestāstīt pretējo. Tiem, kam PSRS uzvaras diena neraisa jūsmu, nevajadzētu kurināt sevī dusmas vai šīs dusmas izpaust – jāraugās uz šo lietu kā uz tādu kā vienas iedzīvotāju daļas etnogrāfisku savdabību. Nav jau tā, ka tā būtu nelojalitātes izpausme pret Latvijas valsti – vienkārši cilvēki tā ir ieraduši svinēt un pieminēt, tostarp arī Rīgas mērs tur piedalīsies. Bet premjere nepiedalīsies, tāpēc satraukumam nav pamata.
9. maijs gadu gaitā ir palīdzējis krieviem uzturēt savu pašapziņu – ka ir kāds tāds darbs pagātnē, kas paveikts labi. Citādi sanāktu, ka viss viena šausmu jūra, lielvaras statuss zaudēts, mīti sabrukuši.
Šogad gan 9. maijs atnāk mazliet citādā gaismā nekā iepriekš – Ukrainas krīzes un Krimas aneksijas fonā. Krievijā tā vairs nav tikai pašapziņas uzturēšana vai gandarīšana, bet šovinistiska pārpašapziņa un pašpārliecinātība, kas virmo krievu krūtīs. Izmantojot Ukrainas iekšpolitiskās jukas, Krievijai ir izdevies sagrābt Krimu un visai pasaulei parādīt mēli, dibenu un dūri. Šā 9. maija bravūrīgās runas, agresīvie kliedzieni, salūti un marši būs orgasma kulminācija, dzīru pats augstākais punkts. Protams, Krimas sagrābšana un uzvara karā tiks jaukta un pīta kopā un svinēta vienlaikus.
Pēc tam Krievijas dzīvē sāksies grūts, nestabils posms – nāks paģiras, emocionālā uzkurinājuma atplūdi. Krievija pašlaik vēl ir ar negaidītā panākuma iedvesmu, bet kur tā radīs eiforijas avotus turpmāk? Vai iekaros visu Ukrainu, Baltiju, Poliju, Somiju, Kazahstānu un Aļasku? Diezin vai sanāks. Putina režīmam būs jāiegāž Krimā milzīga nauda, lai taisītu iespaidu, ka Krievijā dzīve labāka nekā Ukrainā. Ja izdosies sagrābt arī Ukrainas dienvidaustrumus, lai šos iekarojumus apgūtu, naudas nepietiks. Pamazām arī starptautiskās sankcijas atstās iespaidu uz Krievijas ekonomiku. Lai arī sankcijas ir slābas, tās jau tagad ir traucējošas biznesam, uzņēmējos rada ja ne izmisumu, tad vismaz diskomfortu. Palēnām dzīve sāks kļūt sliktāka. Kad dzīve kļūst sliktāka, cilvēki sāk meklēt vainīgo. Kādu laiku varēs stāstīt, ka vainīgi Rietumi, bet ne jau mūžīgi. Un tad būs kā krievu pasakā, kur alkatīgā vecene beigās attopas pie sasistas siles. Līksmu 9. maiju!