Indijā viss kā Latvijā (Lietuvā, Ukrainā)...

Šomēnes pasaulē un arī Latvijā ļaudis cenšas uzlabot savu dzīvi, ejot pie vēlēšanu urnām, balsojot un referendumējot.

Indijā uzvar nacionālisti

Indija no mums ir ģeogrāfiski tāla, taču mūslaiku globalizācijas laikmetā šīs milzīgās valsts norises ir ļoti nozīmīgas arī visai pārējai pasaulei. Politikas vērotāji uzmanīgi un ar bažām raugās, kas notiek. Politika lielākajā pasaules demokrātijā Indijā ir kaut kas latvieša prātam neaptverams mērogu ziņā – aptuveni lēšot, parlamenta vēlēšanas, kuru maratons sākās 7. martā un beidzās 12. maijā, būs piedalījušies vairāk kā 550 miljoni vēlētāju. Vēlēšanas tika organizētas deviņās kārtās, sākoties vienos štatos, tad pārceļoties uz nākamajiem. Oficiāli rezultāti būs zināmi tuvāko stundu vai dienu laikā, bet jau zināms, ka lielāko atbalstu būs guvusi hinduistu nacionālistu partija Bharatiya Janata party jeb Indijas tautas partija, kas līdz šim bija opozīcijā. Tātad būs jauna labēja valdība ar stingro nacionālistu līderi Narendru Modi priekšgalā.

Modi līdz šim ir bijis Gudžarātas štata premjerministrs. Pirms 12 gadiem viņš tika vainots par grautiņu savlaicīgu nenovēršanu un to uzkurināšanu. 2002.gada Gudžarātas grautiņi bija vieni no vardarbīgākajiem reliģiskajiem nemieriem kopš Indijas neatkarības iegūšanas. Tie izcēlās pēc tam, kad Godhras stacijā 2002.gada 27.februārī vilciena ugunsgrēkā gāja bojā 59 hinduistu svētceļnieki.

Hinduisti notikušajā vainoja stacijā sapulcējušos musulmaņu protestētājus un atriebās trīs dienu ilgā slaktiņā vairākās musulmaņu apdzīvotās pilsētās. Kopumā tika nogalināti aptuveni 2000 cilvēku. Musulmaņi savu vainu vilciena dedzināšanā vienmēr ir kategoriski nolieguši.

Ir apbrīnojami, kā Indijā vispār iespējams pārvaldīt milzīgo valsti, sarīkot vēlēšanas, saturēt valsti kopā, jo valsts ir milzīga, tajā drīz dzīvos vairāk cilvēku kā Ķīnā, jo indiešu dzimstības tempi ir stipri vien lielāki kā ķīniešiem. Starp dažādiem Indijas reģioniem pastāv lielas kultūras, politisko uzskatu, labklājības līmeņa, reliģijas, valodas, tautību un rasu atšķirības. Daudzviet populāra ir doma no Indijas atvienoties un radīt jaunu, savu valsti. Centrālā vara allaž ir jau laikus ļoti asi reaģējusi un skarbi apspiedusi separātismu, apzinoties, ka, ja tas gūs virsroku vienā vietā, tas radīs ķēdes reakciju ar neiedomājami postošām, asiņainām sekām. Gluži bez jukām un vardarbības nav izdevies izvairīties arī šo vēlēšanu laikā – pēdējo mēnešu laikā Kašmirā bruņoti ļaudis ir nogalinājusī vairākas pašvaldību amatpersonas, centušies iebiedēt ļaudis un vēlēšanas štatā izjaukt. Tomēr kopumā vēlēšanas ir noritējušas veiksmīgi, vēlētāju aktivitāte ir bijusi augsta. Ja uzvarējusī partija ņems savā koalīcijā līdzšinējos sāncenšus, Kongresa partiju, valdība būs ar ļoti lielu elektorāta pārstāvniecību, līdz ar to ir cerības valdīt laimīgi un bez milzu satricinājumiem.

Indijā ir gluži neticama korupcija – no cilvēkiem tiek spiesti kukuļi pat par radinieka miršanas apliecības izsniegšanu, nabadzības vaigs dažviet ir baiss – miljoni cilvēku dzīvo zem tiltiem, saplākšņa un lupatu būdās. Simti miljonu indiešu, kam ir kāds darbs, bizness un mājoklis tik un tā dzīvo nesalīdzināmi skaudrākos apstākļos nekā vislielākais nabags Austrumeiropā. Ir arī ārējais drauds un bubulis, no kā baidīties un ar ko biedēt – Pakistāna, kas laiku pa laikam paveic ko agresīvu. Ir arī separātisms, ko atbalsta Pakistāna.

Ārēji it kā viss ļoti atgādina Ukrainu. Tomēr indiešiem laikam stāv klāt viņu daudzie tūkstoši dievu – valsts joprojām turas kopā un pilsoņu kari neizraisās.

Ukrainā murgi kļūst par īstenību

Turpretī Ukrainā pašlaik izskatās, ka augstākie spēki no šīs zemes ir novērsušies un ar katru dienu tur kļūst aizvien nelāgāk. Nu jau par „ikdienišķu” ziņu ir kļuvis, ka naktī bijušas apšaudes un bojāgājušie. Izrādās, ka liela valsts gandrīz vai Eiropas centrā ir izrādījusies vājāka, neprasmīgāka, dziļāk korumpēta, ekonomiski un sociāli depresīvāka un lielāku pretrunu plosīta nekā Indija Āzijā.

Tas, ka starp krieviem un ukraiņiem iespējams tāds naids, liek zosādā noskurināties visai pārējai pasaulei. Ja jau divas radniecīgas slāvu tautas var tā kauties, tad kas līdzīgs no nieka var izcelties jebkur un starp jebko – pat starp vienas pilsētas diviem kvartāliem, starp kreiso upes krastu un labo krastu, starp kalniešiem un ielejas iedzīvotājiem u.tt. Tā ir viela pārdomām visu valstu varām, elitēm un sabiedrībām, mācību stundas, no kurām vajadzētu izsecināt, kā dzīvot un rīkoties tā, lai nenotiek kas līdzīgs Ukrainai.

Nupat Ukrainas dienvidaustrumos notika „referendumi”, kas bija parodija par referendumiem. Krievijas vēsturnieks Boriss Sokolovs izsakās, ka tikpat labi Rīgā kāda krogā 50 alus dzērāji varētu sapulcēties, pasludināt „Rīgas tautas republiku” un rīkot referendumu. Lielbritānijas ārlietu ministrs Viljams Heigs ir sacījis, ka Eirovīzijas dziesmu festivāla balsojums ir ticamāks par Ukrainas referendumiem. Visa pasaule televīzijā redzēja, ka šajos referendumos balsošanas biļeteni tika mesti caurspīdīgās kastēs nesalocītā veidā, līdz ar to cilvēks, kas varbūt gribēja balsot pretēji „pareizajam” viedoklim, riskēja tikt nospārdīts beigts turpat netālu no balsošanas iecirkņa. „Referendumiem” nebija neatkarīgu novērotāju. Tā referendumus nerīko un pārējā pasaule to rezultātus neatzīs. Lai arī Kremlis verbāli referendumus it kā neatbalstīja, skaidrs, ka tie bija Kremļa inspirēti. Skaidrs arī, ka „pieklājīgi vīriņi” centīsies traucēt Ukrainas prezidenta vēlēšanām, kas paredzētas 25. maijā. Ja arī ne pilnīgi visā valstī, tomēr vēlēšanas notiks. Vislielākās cerības kļūt par nākamo prezidentu ir „šokolādes oligarham” Petro Porošenko. Bet nu pārējie kandidāti vēl nav padevušies.

Lietuvas „tērauda magnolija”

Tajā pašā 25. maijā Lietuvā tiks ievēlēti deputāti Eiropas Parlamentam un notiks Lietuvas prezidenta vēlēšanu otrā kārta. Lietuvā prezidenta pilnvaras būtiski neatšķiras no Latvijas, tomēr pilsoņiem ir gandarījums par to, ka viņi paši ievēl prezidentu, nevis parlaments kā Latvijā. Pirmajā kārtā gandrīz 46% balsu ieguva līdzšinējā prezidente Daļa Gribauskaite. Atšķirībā no Latvijas Lietuvā joprojām ietekmīgs spēks ir sociāldemokrāti, kuru kandidāts Zigmants Balčītis ieguvis otro vietu ar gandrīz 14% vēlētāju balsu. Teorētiski pastāv iespēja, ka Balčītis savāc savā pusē tos, kas pirmajā kārtā nebalsoja par Gribauskaiti, tomēr praktiski visticamāk tas nenotiks un par prezidenti turpinās būt Gribauskaite.

Gribauskaiti pasaules presē ir dēvējuši gan par „dzelzs lēdiju”, gan par „tērauda magnoliju”. Viņas tēls patiesi ir diezgan dzelžains – Gribauskaite jau sen izceļas ar īpaši niknu attieksmi pret Krieviju. Savulaik sarunā ar Krievijas vēstnieku viņa sacījusi apmēram tā: „Nu, vai neaizrijāties ar Lietuvas pienu?” Nezin, ko pēc Viļņas samita oficiālās daļas beigām Gribauskaite, stāvot kopā ar Vācijas premjeri Angelu Merkeli, sacīja Ukrainas tagad jau gāztajam prezidentam Viktoram Janukovičam, taču bija redzams, ka tas nebija nekas patīkams un Janukovičam sāka degt ausis.

Līdz Ukrainas krīzes sākumam Lietuvas sabiedrībā Gribauskaites izlēcieni daudziem šķita pārāk naidīgi un traucējoši biznesam ar kaimiņvalsti. Diezin vai atbalsts Gribauskaite pašlaik būtu tik liels, ja ne Krievijas agresija Krimā. Bet nu Krievijas agresija ir mainījusi pilsoņu noskaņojumu un gandrīz puse ir atbalstījusi savu prezidenti jau pirmajā kārtā. Interesanta ir Krievijas politika un manipulācijas. Lai gan atkārtoti par prezidenti gatavojas tapt sieviete, kurai, starp citu, ir melnā josta karatē un kas pauž klaju netīksmi pret Krieviju, Krievija ir samazinājusi Lietuvai gāzes cenu. Ko Krievijas džudists ar to gribēja sacīt?

Dienu agrāk vēlēšanas būs arī Latvijā – 24. maijā iesim vēlēt savus astoņus Eiropas Parlamenta deputātus. Lai gan astoņi mūsējie iejuks un nogrims kopējā 751 deputāta jūrā, nevajadzētu pret šīm vēlēšanām izturēties ar galēju nihilismu. Ar nenopietnu attieksmi pret politiku ceļš uz Ukrainu bruģēts; ja tu nenodarbojies ar politiku, tad politika izdarbina tevi.

Jā, šīs vēlēšanas ir iesildīšanās pirms Saeimas vēlēšanām, taču labs sportists pret iesildīšanos un treniņiem izturas nopietni, jo no tā vēlāk atkarīga spēle. Nekad nevar paredzēt, kurā brīdī piepeši arī nelielam deputātu skaitam atgadās milzu loma. Lai šī loma tiktu nospēlēta Latvijai par labu, jāievēl labi deputāti.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.