Sākoties pasaules hokeja čempionātam Minskā, mediju un sociālo tīklu saturā varēja manīt, ka latviešos ir augstprātīga iedoma par Baltkrieviju kā pagalam atpalikušu, noplukušu zemi, kur diktatora Aleksandra Lukašenko vadībā cilvēki spiesti dzīvot kā pagātnē – kā PSRS. Kāda fanu grupiņa pat braucienam esot saķīlējusi vecu RAF mikroautobusiņu, jo, sak, ja jau jābrauc uz pagātni, tad vajadzīgs attiecīgs transportlīdzeklis.
Tagad čempionāts Latvijas izlasei ir beidzies un latviešu līdzjutēji ir atgriezušies mājās. Tiem, kas Minskā un Baltkrievijā redzēja ko vairāk par ledus arēnu un fanu ciematiņu, diezin vai sirdī ir daudz lepnuma par Latvijas un Rīgas sasniegumiem. Vārdkopa „veiksmes stāsts” pār lūpām var nākt tikai kopā ar kodīgi sāju ironiju. Jo Minskā ir ko salīdzināt, un šis salīdzinājums nav pārāk par labu mums.
Minskā ir platas, gludas ielas. Piecdesmito gadu „Staļina ampīra” dzīvojamās un sabiedriskās ēkas ir renovētas. Nelielā vecpilsēta kā konfekte. Daudz arī jaunu ēku, un būvēšanās nerimst, ceļamkrāniem klanoties un pāļu dzinējiem bumsnījot. Parki un pieminekļi ir kopti, strūklakas darbojas. Lai atrastu kādu bedri vai peļķi, ir jāņem lupa un ilgi jāmeklē. Sabiedriskais transports darbojas ne sliktāk kā kādā vakareiropas pilsētā, turklāt metro biļete ir desmit reizes lētāka, un ar metro var gluži vai teleportēties, ļoti lielā ātrumā nokļūstot no vienas pilsētas vietas citā tās galā.
Iespaidīgi grandiozos izmēros un pārsteidzoši daudz ir varas iestāžu ēku. Rodas iespaids, it kā Baltkrievija būtu kāda impērija ar kolonijām visos kontinentos, un, lai nodrošinātu pārvaldi, nepieciešana administratoru armija. Prezidenta pils, protams, grandioza un grezna. To vēl var saprast, jo Lukašenko nevar palikt kaunā, uzceļot ko pieticīgāku kā Turkmenistānas vai Azerbaidžānas vadoņi. Taču ne tikai sev un savam birokrātijas aparātam ir tērējies Lukašenko. Modernā arēna „Minska” ar vairāk kā 14 000 skatītāju vietām, kur notika Latvijas izlases spēles, ir tikai viens no objektiem lielā sporta būvju kompleksā, kur ir vairākas sporta halles dažādiem sporta veidiem. Rīgā vēl tikai gaidām Nacionālās bibliotēkas atklāšanu, bet Minskā moderna, arhitektoniski interesanta Nacionālā bibliotēka ir uzbūvēta jau 2005. gadā. Tas ir milzīgs kubs, kas slejas stāvus debesīs. Latvietim kaitinoši ir redzēt arī, kā tuvplānā izskatās Minskas daudzdzīvokļu guļamrajons, kur nav Rīgas iekšpagalmiem raksturīgā bedrojuma, aplupuma un piemēslojuma.
Laika mašīna, ar kuru latvietis cēli ierodas šajā pilsētā, sāk laist melnus dūmus pa izpūtēju un beigās izjūk un sabrūk mazā lūžņu čupiņā. Minska nav vis ceļojums pagātnē, bet ieskats tādā kā paralēlā pasaulē, kur redzama tā Rīga, kura varēja būt, bet kuras nav. Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Minskas Nacionālās bibliotēkas augstumu starpībā var uzskatāmi redzēt, cik liela naudas kaudze Latvijā divdesmit gados ir bezjēdzīgi izšķērdēta, izzagta, aizvesta projām un pazudusi. Diktatora Lukašenko režīms ir veidojis diezgan noslēgtu ekonomisku sistēmu, kurā ārvalstu baņķieri un laupītājinvestori netiek klāt valsts stratēģiskiem resursiem. Līdz ar to prezidentam sanāk šāda tāda naudiņa būvēšanai. Tikmēr Latvijā no katriem trim valsts pasūtījuma eiro labi, ja viens pārvēršas asfaltā, stiklā un betonā. Lielāko daļu vajag atdot bankām, starpniekiem, juristiem. Nu un vēl taču arī jāpievāc un jāiebāž kabatā sev. Vai tad tas ir normāli, ka puse no Dienvidu tiltā tērētajiem 600 miljoniem ir aizgājusi vācu baņķieru kabatās? Ja vismaz būtu šī nauda nozagta un to būtu nozaguši vietējie, tad kāda daļa tās apgrozītos šeit pat. Taču sildīta ir citu zemju ekonomika. Kad Latvijā iekšā nāca ārzemju investors, lai taisītu modernas telekomunikācijas, ārzemju advokātu firmai par ļoti nekvalitatīviem, Latvijai neizdevīgiem juridiskiem pakalpojumiem tika samaksāti vairāk kā 10 miljoni latu. Ja tādā veidā svaidās ar naudu, tad loģiski, ka neko daudz nevar ne uzbūvēt, ne sakārtot.
Bet baltkrievu diktators laupītājus pasūta tālāk un izšķērdētājus ieliek cietumā. Un tad šo to uzbūvēt var.
Taisnības labad jāteic, ka tālāk no galvaspilsētas latvietis var mazliet nomierināties un apskatīt arī tādas vietas, kas tiešām ir atpalikušas – līdz Polockai un Verhņedvinskai Lukašenko kārtību mīlošā, spalvainā roka nav aizsniegusies un tur nav jauki. Mūsu Krāslava un Daugavpils tad ir daudz pārākas. Lauku sādžas ir kā brīvdabas muzeji, kur dzīve nav mainījusies simtiem gadu – ļaudis brauc ar zirgu pajūgiem un dzīvo mikroskopiskos, gaišzilos, ar aizkustinoši naiviem kokgriezumiem rotātos namiņos. Bet atkal Vitebskai nav ne vainas – Daugavas krasta stāvumā slejas balta katedrāle ar zeltītiem zvanu torņiem. Ir teātris, muzeji, kafejnīcas, sporta būves un tīrība.
Diktatūrai, protams, ir sava ēnas puse. Brīvību mīlošam garam Baltkrievijā ir smacējoši. Sastopot opozicionāri noskaņotu jaunieti, neko glaimojošu par Baķku nedzirdēju. Skanēja skumjas par baltkrievu valodas zušanu, par stipri ierobežoto vārda brīvību, ļoti apgrūtinātām iespējām izbraukt no valsts, lai ceļotu, strādātu vai mācītos. Moderno mākslu vadonis nesaprot, tāpēc nupat nesen bez finansējuma atstāta kāda kultūras dzīvei būtiska izstāžu zāle.
Bet nu atkal sportu Lukašenko saprot un tam nav skops. Pensionāri zina, ka pensijas viņiem būs arī rīt. Ja cilvēks grib strādāt, tad darbu atradīs. Tiesa gan algas nav lielas. Bet arī izdevumi komunālām vajadzībām nav lieli, lētas ir cigaretes, degviela, degvīns. Bet piedzērušu ļaužu nekur pilsētā nemana, ja neskaita trokšņainus somu un latviešu fanus. Dzīve Baltkrievijā ir citāda un diezin vai latvietis kvēli alktu dzīvot tā, kā tur. Pierasts ir pie citiem ritmiem. Bet ir viena lieta, ko tur nākas konstatēt – mūsu politiskā elite divdesmit gadus ir darbojusies neprasmīgi, alkatīgi, nepatriotiski, atstājot vaļā durvis un logus valsts mantas izvazāšanai. Baltkrievijā var redzēt, cik paliek pašiem, ja mantu neizvazā. Latviešiem arī ir bijusi manta, turklāt iespēju likt to lietā ir bijis nesalīdzināmi vairāk. Taču iespējas ir laistas garām. Un tāpēc nav pamata justies pārākiem par kādu citu zemi. Tajā skaitā arī ne par Baltkrieviju. Atgriežoties no Minskas, latvju pašapziņas pajūgs velkas mājās ar drusciņ tā kā nolaistu asti.