Ar mīksto mandātu

Vienotības politiķi turpina priecāties par «lielisko» vēlēšanu rezultātu un citēt Marka Tvena: «Ziņas par manu nāvi ir stipri pārspīlētas.» Protams, partijas iegūtie 23 mandāti nav nekāda nāve, taču, ja Vienotība turpinās pēc inerces dzīvot tā, kā pieradusi pēdējos gados, var sanākt, ka nav nemaz tālu līdz sēru maršam un skujām klātai takai.

Vienotība nebūs pirmā partija vēsturē, kas izzaudē grandiozu ietekmi, kāpjot uz tiem pašiem grābekļiem, kā savulaik Tautas partija vai Latvijas ceļš. Katrai partijai tās dzīves ceļā pienāk kritisks vecums, kad tās vadoņiem sāk zust adekvāta realitātes izjūta, kad sāk šķist, ka viņi ir vieduma kalngalā, bet politiskie konkurenti un partneri ir viegli apspēlējami. Nāk arī aizvien lielāka attālināšanās no tās realitātes, kādā dzīvo tauta – ko tā patiesībā grib, ko ēd, cik saņem, ko domā. Politiķi nespēj paraudzīties uz sevi no malas un savas neveiksmes izskaidro ar kādiem briesmīgajiem konkurentiem, kas taisījuši nomelnošanas kampaņas. Bet neviens konkurents jau nav vainīgs pie tā, ka politiķe lido pa šoseju ar 140 kilometriem stundā, nošķiežot priekšējo stiklu ar beigtiem odiem un mušām. Un neba nu tikai ātrā braukšana bija tas iemesls, kāpēc Solvita Āboltiņa nav ievēlēta 12. Saeimā. Tur bija daudz iemeslu, īgnums pret viņu bija krājies ilgi, pilienu pa pilienam. Vienubrīd šķita, ka Āboltiņa 12. Saeimā iekļūs pa sētas durvīm ar tā saukto mīksto mandātu – kad kāds no ievēlētajiem deputātiem kļūst par ministru vai pārdomā un atsakās no sava mandāta, nākamais listē aiz strīpas kļūst par deputātu. Taču ne Ints Dālderis, ne kāds cits negrasās atteikties no deputāta goda. Tā var iznākt, ka Āboltiņa nevis uz kādu īsu laiku paliek ārpus Augstā nama, bet paliek ārpusē pavisam.

Dažbrīd Vienotības politiķu leksikā iezogas pārākuma apziņas notis no vakardienas repertuāra – nav vēl aprasts ar jauno situāciju, kurā trim koalīciju veidot gribošajām partijām ir aptuveni vienāds mandātu skaits Saeimā, un Vienotība, kurai ir mazlietiņ vairāk deputātu, vairs nevar pretendēt uz «vecākā brāļa» lomu – ZZS un Nacionālā apvienība ir ar tādu pašu ietekmi. Tikai aiz labas sirds ZZS un Nacionālā apvienība nemēģina virzīt kādus savus kandidātus premjera postenim, bet ļauj valdīt Laimdotai Straujumai. Kā var noprast, par lielāko portfeļu daļu trīs partijas jau ir puslīdz vienojušās – liela daļa ministru turpinās darīt jau iesākto un paliks vecajās vietās. Tomēr ir virkne ministriju, par kurām vēl jautājums ir atklāts. Ir ministrijas, kuras politiķi ļoti labprāt grib sev, un ir tādas, ko negrib nemaz. Paradoksāli, bet visos laikos, cik sen vien Latvijā tiek taisītas socioloģiskās aptaujas, ļaudis kā galveno tēmu, kas satrauc, kā prioritāšu prioritāti nosauc veselību. Tajā pašā laikā politiķi, kas to labi zina, bēg no atbildības uzņemšanās par veselību kā velni no krusta. Pirms vēlēšanām nebija neviena, kas gribētu veselības ministra portfeli, un Straujumai nācās strādāt virsstundas, aizstājot neesošo ministru. Tagad jau nu gan veselības ministrs tiks atrasts, taču situācija ir savdabīga. Tas tāpēc, ka lielajos taupības laikos veselība ir cirpta uz nebēdu, nekāda dižā rocība nav gaidāma arī turpmāk un problēmu gūzma kraujas kaudzēs kā slimnieku netīrā veļa.

Līdzīgi nabadzīgi apdalīta un ar reformām izrāmīta ir arī izglītība. Runā, ka par izglītības un zinātnes ministri grasoties kļūt Lolita Čigāne (Vienotība) – īpaši iedomīga un paštaisna persona. Ja Čigāne nemainīsies uz augšu, vēlētāja pasniegts mīkstais mandāts nākamībā sagaida arī viņu.

Svarīgi, lai par satiksmes ministru kļūst pragmatisks un enerģisks cilvēks; tāpat ir ļoti būtiski, kas vadīs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Šajā ministrijā vēl šobaltdien uz grīdas tepiķiem vīd Edmunda Sprūdža piepēdojumi. Šai jābūt ministrijai, kas labvēlīgi sadarbojas ar pašvaldībām, nevis lecas un traucē.

Trejpartiju koalīcijai gan nevajadzētu pārāk iestiept garumā jaunās valdības veidošanu un mazāk gudrot, kurš kādā krēslā iesēdīsies. Ir vesels lērums darbu, kas jāpaveic bez atlikšanas. Pavisam drīz sāksies Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā, kur pastāv divas iespējas – izķēzīt milzīgu naudu, barojot Briseles birokrātu baru, un neko par to nedabonot Latvijai. Otrs variants ir prezidentēt tā, lai Latvijai tiek kāds labums un kāda jēga.