Skumjākais šajā stāstā ir tas, ka Putinam, lai noturētos pie varas, izdevīgi ir kļūt vēl agresīvākam – ir taču karš pret sliktajiem, pret fašistiem. Un, ja ir karš, tad nevar gribēt lielu labklājību. Krievi tad mobilizēsies kā Ļeņingradas blokādes laikā idejas vārdā.

Tas, kas notiek Krievijā, būtu tikai pusbēda, ja nebūtu to problēmu, kas hroniski pastāv Eiropas Savienībā (ES). Nelaime nav tikai «divu ātrumu» ekonomiskā attīstība, kur jaunās valstis netiek līdzi vecajām, bet arī ES nākamības redzējumos, kas dažādās valstīs ir dažāds. Viena daļa valstu grib ES kā savienotās valstis – tā domā Vācija. Uz to pašu pusi virzās arī Latvija, kas teciņus steidzas atbrīvoties no savas patstāvības paliekām un pār vari grib kļūt par ES savienoto valstu cementētāju. Latvija kauj nost savu suverenitāti, lai no tās līķa tiktu vārīta Eiropu kopā saturoša līme. Politiķis Jānis Urbanovičs (Saskaņa) ES iekšpusē pastāvošo pretrunu raksturo ar sentenci «valstu suverenitāte ir aizgājusi, bet apvienošanās vēl nav atnākusi».

Jo citu valstu grupa – Lielbritānija, bagātās Ziemeļvalstis – ES nākotni redz kā neatkarīgu valstu savienību un nemaz negrasās no savas patstāvības ko nebūt atdot. Lielbritānijai pašlaik aktuālākais jautājums nav Krievija un tās krīze, bet imigrantu problēma – Austrumeiropas (Latvijas) blēži, kas iztukšo britu sociālo labumu klētis. Ja dalība ES traucēs pārstāt barot badainos un bezkaunīgos latviešus, briti draud no ES izstāties. Kad dalība ES ir izdevīga, tad briti ir lieli eiropieši, bet, kad nav izdevīga, tad briti dzīvo uz salas.

Kamēr Latvijas politiķis Krišjānis Kariņš (Vienotība) intervijā Neatkarīgajai māca Latvijas uzņēmējus, ka Krievijas tirgus priekš viņiem nepastāv, citu valstu politiķi un uzņēmēji nemaz negrasās aizmirst, ka pasaules kartē ir Krievija. Ja Latvijas uzņēmēji pieņems, ka Krievijas tirgus ir pazudis no zemes virsas, leiši, igauņi, somi un poļi vareni priecāsies, jo būs mazāk konkurentu. Šobrīd tik tiešām gan embargo, gan švakais rubļa kurss tirgu Krievijā eksportam ir aizvēris, bet, tiklīdz situācijā kas mainīsies, tirgotāji būs Krievijā iekšā ar joni.

Tas, ka katram savs krekls tuvākais, intereses un nākotnes redzējums atšķirīgs, traucē veidot un īstenot kādu nebūt kopīgu politiku un rīcību. Krievijas krīzi vissmagāk izjutīs tās valstis, kam Krievija ir kaimiņos – tātad Latvija. Bet Latvijas politiķi, kas cementē ES kā savienotās valstis, joprojām savā būtībā ir tie paši padomju cilvēki. Tikai ar labumu atvešanu savai zemei no jaunās metropoles viņiem neveicas tikpat labi kā padomju laikos. Tolaik kolhozu priekšsēdētāji un ražotņu direktori zināja, kā pielīst Maskavas bonzām, kā izsist limitus. Taču tagad Briselē Melno balzamu nedzer, šprotes smādē un ar Dzintara sejas ūdeni neiesmaržojas.

Latviešu politiķa sapņojuma augstākais karjeras pakāpiens ir nonākt Briselē un saņemt tur komisāra vai vismaz eirodeputāta algu, bet tāda Latvija tad paliek kaut kur pagājībā kā tāla lauku viensēta, kur dzimusi vecmāmiņa. Ir viņiem mazliet žēl Latvijas zemnieku, piensaimnieku un zivrūpnieku. Tūrisms arī iet uz galu. Tramīgs ir arī tranzīts. Vajadzētu tā kā spiest un prasīt, ka Latvijai tās smagajos apstākļos par cementēšanu nepieciešams solidārs atbalsts no bagātās Vakareiropas. Taču ir slinkums. Un bail, ka par lekšanos var zaudēt amatu un ienākumus. Tāpēc diezin vai latvju ļaudis no ES var gaidīt lielu atspaidu. Būs vien jākuļas pašiem, kā protam.