Kara tuvums

© F64

Krievijas un rietumvalstu līderi ir atskārtuši, ka nupat jau ir tik tālu, ka var izcelties bruņots konflikts starp Krievijas un NATO valstu armijām. Situācija ir salīdzināma nevis vairs ar Kubas krīzi 1962. gadā, bet ar 1939. gada vasaru, kad Ādolfs Hitlers jau bija iesoļojis Austrijā un Čehoslovākijas Sudetijā un pumpēja riepas, lai dotos iekšā Polijā.

Lai novērstu lielu karu ar neparedzamām sekām, pagājušajā un šajā nedēļā intensīvi notika vairākas valstu vadītāju tikšanās Kijevā, Maskavā, Minhenes Eiropas drošības konferencē un Vašingtonā. Īpaši nozīmīga (ja notiks) solās būt Krievijas, Ukrainas, Francijas un Vācijas valsts vadītāju tikšanās šodien Minskā. Tiesa gan, neba nu vienā dienā un ar vienu tikšanos iespējams atrisināt visas samilzušās pretrunas.

Nav zināms, kas ir patiesībā panākts līdz šim notikušajās tikšanās aiz slēgtām durvīm, bet valstu līderi savās runās ir turpinājuši katrs savas valsts publikai demonstrēt kareivīgumu. Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņo, ka Putins necietīs nekādus ultimātus Ukrainas sakarā. ASV prezidents Baraks Obama apsver iespēju atbalstīt Kijevas varu ar ieroču piegādēm. ES valstu līderi jau izdomājuši jaunas sankcijas pret Krieviju, kuru stāšanās spēkā pagaidām gan vēl atlikta.

Par Ukrainas asinsizliešanas pārtraukšanas plāniem zināms vien Francijas prezidenta Fransuā Olanda sestdien paustais televīzijas kanālam France 2. Esot paredzēts izveidot aptuveni 50–70 kilometru platu demilitarizētu zonu, kā arī plašas autonomijas piešķiršanu Doņeckas un Luhanskas apgabaliem. Ja šāds plāns īstenosies, tas būs kā žņaugs uz pārcirstas artērijas, kas gan aptur asiņošanu, taču traumu neārstē.

Plāns var izdoties, jo tas varētu būt izdevīgs galvenajiem spēlētājiem. Putinam valsts ekonomika jūk un brūk, tāpēc vienošanās panākšana viņam varētu būt arguments, lai Rietumi mīkstina sankcijas. Tas dotu atelpu pirms jauniem uzbrukumiem Rietumiem, jo Krievijas ideologi, militāristi, specdienesti un arī liels sabiedrības vairākums ir uz agresijas viļņa. Krievu Versaļas sindroma bojātās smadzenes nepamet doma, ka Rietumiem jāparāda Kuzjas māte, jāatriebj divos gadu desmitos ciestie pazemojumi, kad ar Krieviju nerēķinājās kā ar lielvalsti. Lai saglabātu varu, Putins nedrīkst rādīt, ka būtu mīkstais, un viņam jāmet rietumufobijas kurtuvē pagale pēc pagales.

Mazliet mazākā mērā publisko attiecību problēmas ir Obamam, taču arī viņš nevar izrādīt vājumu, jo Putins jau gana daudz ir izņirgājies un vairākkārt panācis savu.

ES savienības lielvalstu līderiem ir mazliet plašākas manevru iespējas, un viņi var tērpties vanagu un miera baložu spalvās vienlaikus.

Lielākās problēmas ir Ukrainas prezidentam Petro Porošenko, kurš uzsāka uzbrukumu Krievijas atbalstītajiem separātistiem ar antiteroristiskās operācijas nosaukumu. No šā pasākuma nekas nav sanācis, dienvidaustrumu Ukrainā sāksies piedņestrizācija.

Bīstams faktors, kas var izjaukt visas vienošanās, ir Luhanskas un Doņeckas pašpasludināto republiku līderi, kurus Krievijas propaganda lieto diviem mērķiem atkarībā no vajadzības. Vienā versijā viņi ir drosmīgi taisnības cīnītāji, bet citā reizē par viņiem runā, kā par tādiem, kas nekontrolē norises savās republikās. Jo pastāvot daudz dažādu bruņotu grupējumu un ne visi pakļaujas republiku vadībai. Krievijas oficiālā poza taču ir tāda, ka Krievijas militāristu Ukrainā nav, tāpēc Krievija nevar kontrolēt un komandēt Doņeckas un Luhanskas kaujiniekus. Tādā veidā Krievija sev patur iespēju, ja iegribēsies, veikt provokācijas arī pēc pamiera iestāšanās un pāri visām demilitarizētajām zonām. Kārtības ieviešanas vārdā Krievija prasīs pēc miera uzturēšanās spēku ievešanas karstajā reģionā un pati gribēs būt galvenā miera uzturētāja.

Kremlis arī turpmāk centīsies nodarīt Rietumiem kādu sāpīti un bāzīsies virsū un iekšā, kur vien matīs kādu Rietumu vājuma Ahilleja papēdi. Viena no Rietumu fortifikāciju vājvietām ir Latvija, kas nav vīžojusi būtiski palielināt savu aizsardzības budžetu, kur politiķi strīdas nevis par to, kā stiprināt valsts aizsardzības spējas un ekonomiku, bet vai vajag izmest no Vienotības Juri Vidiņu, vai Valsts prezidents jāievēlē atklāti vai aizklāti. Nebūs nozīmes tam, kā ievēlēts prezidents, ja viņam būs jāsaka apmēram tādi vārdi kā «palieciet savās vietās, es palikšu savā».

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais