Dānijā un Francijā miljoni ļaužu vēl nespēj attapties no šoka, piemin terora aktu upurus. 7. janvārī Parīzē musulmaņu teroristi nogalināja 12 cilvēku žurnāla Charlie Hebdo redakcijā.
14. februārī Kopenhāgenā vārda brīvībai veltīta semināra laikā kāds islāmticīgais raidīja 200 ložu kafejnīcai, kur tobrīd notika vārda brīvības tēmai veltītais seminārs. Bojā gāja kāds nejaušs garāmgājējs un tika ievainoti trīs policisti. Šo ložu galvenais mērķis bija latvieša un zviedrietes dēls Larss Vilks, kurš 2007. gadā kļuva slavens ar pravieša Muhameda karikatūru un par to ieguva nerimstošu musulmaņu naidu. Vilkam ir daudzkārt draudēts ar izrēķināšanos, pret viņu ir plānoti, bet laikus novērsti vairāki atentāti, reiz kāda pasākuma laikā viņam saplēsa brilles un uzsita zilumu uz vaiga.
Latvju radošā jaunatne sacentās, kurš pirmais interneta sociālajā tīklā Twitter ierakstīs franciski «Es esmu Charlie», tā paužot solidaritāti un skumjas par bojāgājušajiem. Protams, terors ir nosodāms, savas reliģijas un pasaules uzskata uzspiešana citām kultūrām ar bumbu un automātisko ieroču palīdzību ir briesmīga.
Taču nepamet sajūta, ka lielajā ļaužu masu emocionālajā sašūpojumā kaut kas nav īsti kārtībā, ka tur līdzi nāk arī kāds liels pārpratums. Droši vien agrāk vai vēlāk Vakareiropas sabiedrībai vajadzēs savus uzskatus mazliet parevidēt. Pašlaik gan Francijas un Dānijas sabiedrībā valda dzelžaini nesatricināmā pārliecība, ka tas, ko dara Charlie Hebdo karikatūristi un Larss Vilks, ir atzīstama un slavējama lieta, ka šāda vārda brīvība ir vērtība, par kuru jāiestājas un jākrīt.
Viena lieta ir vārda brīvība, bet kaut kas pavisam cits ir zaimošana, ņirgāšanās, apsaukāšanās, mēdīšanās. Visos laikos mākslinieki ir centušies paplašināt robežas, pārkāpt tabu, rast aizvien jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, taču ir robežas, kas ir nemainīgas un kuras nevarēs bez sekām pārkāpt arī pēc 100 un 1000 gadiem, kas ir universālas visām tautām un sabiedrībām, vai tās dzīvo pie Elizejas laukiem vai Āfrikas vidienes krūmājos. Nav nekas glīts apsmiet citai kultūrai piederīgo svētumus. Ja tas tomēr tiek darīts, tad jārēķinās, ka var būt pretreakcija. Diezin vai žurnālu veidotāji nezina, ka musulmaņus aizskar jau tas vien, ka tiek attēlots pravietis Muhameds. Taču Charlie Hebdo bija publikācijas, kas ne tikai attēlo pravieti, bet viņš tur zīmēts pagalam nepiedienīgās pozās. Franču kultūrā jau kopš Lielās Franču revolūcijas un vēl agrākiem laikiem ir liela tieksme uz brīvību, uz to, ka drīkst smiet par visu un jebko. Bet ne visiem, kas dzīvo Francijā, šķiet tāpat – teju vai desmit procentu valsts iedzīvotāju ir musulmaņi, kas, ieraugot karikatūru, aizsvilstas dusmās.
Lieli mākslinieki un ģēniji bieži vienlaikus ir arī egocentriski psihopāti, kas nerēķinās ar to, kādas problēmas nodara apkārtējiem un paši sev. Larss Vilks Muhamedu attēloja kā suni. Arābu kultūrā suns nav tas jaukais mīļumiņš, kuru apčubina eiropieši, bet diezgan nelabs, kraupains dzīvnieks.
Metot satīras sārtā saracēņu svētos rakstus un dievekļus, var ātri iegūt popularitāti un peļņu – Charlie Hebdo tirāža pēc terora akta simtkāršojās, taču tie, kas kapu kalniņā, nevarēs vairs nopelnīto naudu tērēt. Larss Vilks ir populārs, taču viņam par to jāslēpjas un visur jāstaigā kopā ar miesassargiem. Nav grūti paredzēt, ka šis atentāta mēģinājums nebūs pēdējais. Tāpat apdraudēts ir arī dāņu laikraksts Jyllands Posten un citi izdevumi, kas kariķējuši Muhamedu.
Tāda vārda brīvība, kas attēlo musulmaņus kā bārdainus dvieļagalvas, diezin vai nebūs pretrunā ar kādu citu Rietumu vērtību – iecietību, cita viedokļa respektēšanu. Bārdains dvieļagalva ražo un atražo aizspriedumus, stereotipus un agresiju, tas sabiedrības sajustās bažas par pārmērīgo «islamizāciju» pārkultivē ksenofobijā.
Latvju inteliģences aktīvajam krējumam arī ir vēlme skriet līdzi Rietumu «vērtībām», nešķirojot, vai tās ir tiešām vērtības, vai sprādzienbīstamas grabažas. No turienes tad arī jūsma, ko internetā tik eksaltēti savulaik pauda mūsu politiķi un sabiedriskie darbinieki par pankgrupas Pussy Riot apgānīto altāri Maskavas Pareizticīgo katedrālē. Saeimas deputāte Lolita Čigāne krievu skuķu izdarības aizgrābti dēvēja par «inovatīvu mākslu». Kāda māksla, tādi tās baudītāji.