Jefiņu kari
«Kaujas japānis un ķīniets, gatavojas abesīniets; arī Jefiņš savu stobru pagriezis pret zvirbuļtropu,» II pasaules kara priekšvakarā rakstīja asprātīgais rīmju dzejnieks un latviešu komiksa tēvs Jānis Dreslers.
Laiks ir gājis, taču ir lietas, kas nemainās. Latviešu politiskā elite tāpat kā pagājušā gadsimta 30. gados vaiga sviedros noņemas ar sīkiem starppartiju un iekšpartiju kašķiem, ar savtīgu sava maka piebāšanu, ar nebūtiskām lietām, nemaz nepaceļot galvu un nepaskatoties, kas notiek ārā, kādi bīstami mākoņi velkas pār Eiropu, pasauli, Latviju. Tēlaini izsakoties, tepat aiz tuvīnā pakalna paceļas Ukrainas konflikta dūmi, tepat aiz Zilupes jau riepas pumpē Putins, bet Rīgas augstajos namos notiek rukšķoša grūstīšanās par vietām pie siles, kur dibenā vēl skalojas mazliet strebjama viruma.
1934. gadā partiju gāgankarus pārtrauca Kārlis Ulmanis ar apvērsumu. Līdzīgas noskaņas valda arī pašlaik, aizvien populārākam kļūstot viedoklim par visas tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību. Tautas vēlēts prezidents savukārt ir solis uz parlamentārās demokrātijas nomaiņu ar prezidentālu republiku. Taču arī šāds ceļš, kā rāda vēsture, ir bīstams – stingra roka gan spēj samobilizēt tautu uz darbiem, taču pārāk daudz varas vienam cilvēkam vai šaurai ļaužu grupai var novest pie bēdīga gala.
Pagaidām gan līdz tautas vēlētam prezidentam ir patālu, bet daudz cīkstiņu ir bijis par to, vai Valsts prezidents jāievēlē atklāti vai aizklāti. Partijas ir mainījušas savu viedokli un lauzušas iepriekšējās norunas par šo jautājumu tik lielā mērā, ka ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis izteicās, ka koalīcijas līgums vairs nav spēkā. Valdība gan šā iemesla dēļ neizjuks, tomēr par ne visai veselīgu atmosfēru tas liecina. Valdošās koalīcijas partijas savu konfliktu saknes ir mēģinājušas saskatīt opozīcijas manipulācijās. Bet nu nevajadzēja savu impotenci uzvelt opozīcijai, kurai nav teikšanas un varas.
Vēl kaislāk nekā starp partijām risinās iekšpartijiski strīdi. Visvaldošākās partijas Vienotība iekšpusē vijas īsts intrigu čūskojums, jo partija ir pie varas, un būšana pie varas nozīmē iespēju dalīt naudu un ietekmi. Pastāv vairākas «ģimenes» jeb savstarpēji diezgan naidīgi grupējumi – «Solvitiņas zaķu galms», «Viņķeļu klans», «sorosīti» un citi, kas to vien gudro, kā cits citam rīkli pārkost. Izskatās, ka Vienotība nav mācījusies no LSDSP, DPS un citu nebūtībā aizgājušo partiju bēdīgās pieredzes, ka partija, kas plēšas savā iekšpusē, elektorāta acīs pazaudē nimbu un tiek izsvilpta. Līdzīgi savulaik Latvijas ceļš bija sajuties tik varens, ka atļāvās sist savējos, lai citi baidās. Skandāls ap Vienotības biedru Juri Vidiņu ir risinājies pagalam traģikomiski, un centieni paklusām paslaucīt drazas zem tepiķīša ir bijuši visai publikai redzami tiešraidē. Katram skaidrs, ka daļai partijas biedru īgnums pret Vidiņu ceļas tā dēļ, ka viņš norādīja uz balsu pirkšanu, lai tiktu ievēlēts Dzintars Zaķis. Taču lieta tiek oficiāli pasniegta tā, ka Vidiņš tiek sists pavisam par citiem izteikumiem citā sakarā – par to, ka viņš apsaukājis partijas ģenerālsekretāru Arti Kamparu par «Kremļa ruporu». No Vidiņa izrepresēšanas centieniem var secināt, ka tas ir mēģinājums iesist pliķi partijā ļoti ietekmīgajai Jura Vidiņa meitai Ilzei Viņķelei un viņas vīram Jurim Viņķelim, pabīdīt viņus tā kā nostāk no teikšanas. Uz to gan Viņķeļi var skarbi atbildēt, jo ģimenes sirdsdraudzenei, ilggadējai KNAB darbiniecei Jutai Strīķei varētu būt gana daudz mapīšu seifā par Viņķeļu nelabvēļu darbiem un nedarbiem.
Lai apturētu šmuces nešanu ārā no istabas, Vienotības Ētikas komisija aicinājusi partijas biedrus atturēties no interneta sociālā tīkla Twitter lietošanas. Tas gan diezin vai ir iespējams, jo partijas jaunbiedri un jo īpaši ar starptautiskā finanšu blēža Džordža Sorosa fonda Latvijas atzaru saistītie snobiskie inteliģenti ir atkarīgi no sēdēšanas internetā, čivināšana Twitter tīklā ir viņu dzīvesveids. Aizliegt viņiem tur izpausties būtu tas pats, kas neļaut zivij peldēt ūdenī.
Saules mūžu neviens nedzīvo, un, kad Vienotības biedri stāsies Dieva priekšā, viņš jautās: «Kā tu cīnījies, kad valsts bija briesmās? Kurā frontē?» Viena daļa varēs vien bilst, ka cīnījusies karā starp kamparzaķiem un viņķeļvidiņiem.