Lētais trolejbuss neatnāks

Rīdzinieki jau ir izniknojušies par dārgajām sabiedriskā transporta biļetēm. Vienā jaukā dienā to cena tika paaugstināta gandrīz divas reizes. Tā nedara, tas nav glīti. Un tad vēl Rīgas satiksmes autobusu mazgāšanas «nanoūdens skandāls», kas pastiprina īgnumu.

Bet nu var pa daļai saprast arī Rīgas domi. Jo ko lai tā dara? Lai gan naftas cenas pasaulē ir dramatiski samazinājušās, benzīns daudz lētāks nav palicis. Autobusi, tramvaji un trolejbusi ir jāremontē un jāatjauno to parks, infrastruktūra jātur kārtībā, uzņēmuma darbiniekiem algas jāmaksā. Attieksmē pret Rīgas pašvaldību no valdības puses ir mūžīgais sasalums – netiek ņemtas vērā Rīgas kā galvaspilsētas funkcijas, nav likuma Par Rīgu, valdība neuzskata par vajadzīgu taisnīgāk pārdalīt starp valsti un pašvaldībām iedzīvotāju ienākuma nodokļa ienākumus, kas gan ir ne tikai Rīgas, bet visu Latvijas pašvaldību vaids.

Kad vēl pastāvēja Zatlera Reformu partija, šis spēks tandēmā ar Vienotību centās pār vari ņemt nost pašvaldībām to autonomās funkcijas jeb «pašvaldības ir tikai valdības kalpones, kurām jāizpilda visas ministru kaprīzes. Pašvaldībām naudu atņemsim, sasiesim rokas, lai tās neko nevar darīt, un pēc tam rādīsim ar pirkstu, ka tās neko nedara». Tādā pašā garā tas turpinās arī tagad.

Tāpēc nav gluži tā, ka visa vaina Rīgas domei. Gan Rīgas domei, gan Saeimas valdošajām partijām ir katrai sava maza taisnībiņa, bet tāda liela taisnība un laime kopā nesanāk.

Rīgas domes un Saeimas valdošo politiķu nedraudzīgās attiecības ceļas no tā, ka Rīgā opozīcijā ir tās partijas, kas Saeimā ir pozīcijā, un otrādi. Tāpēc saimnieciskais sabiedriskā transporta biļešu jautājums ir iebraucis politisko spēlīšu dārzā, izbraukājot tur tomātus, redīsus un burkānus.

Saeimas pozīcijas un vienlaikus Rīgas domes opozīcijas partija Vienotība kurina ļaužu dusmas pret galvaspilsētas valdīšanu, lai nākamajās vēlēšanās elektorāts lielā jūsmā balso par labiņajiem, kas sola ļaudīm lētas biļetes. Un vajag, lai ļaudīm būtu dzisis no atmiņas, kā Vienotība savulaik pēla Rīgas pensionāru un skolēnu brīvbraukšanu sabiedriskajā transportā. Rīgas domes lēmumus tolaik tā dēvēja par populistiskiem, bet tagad pati populistiski sola lētākas biļetes, kuru turklāt nemaz nebūs pārdošanā.

Vakar Saeima lēma par Vienotības deputātu ierosinājumu, atdot lemšanu par Rīgas satiksmes tarifiem Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai (SPRK). Ar 46 «par» balsīm Vienotības iesniegtais likumprojekts tika nodots komisijām, līdz ar to politikāņiem vēl vairākas reizes būs iespēja par šo tēmu kāpt tribīnē un izvēdināt plaušas.

Deputāts Vilnis Ķirsis (Vienotība) pauž, ka, uzticot lemšanu par tarifiem SPRK, transporta biļešu cenas samazinātos par trešdaļu. Ķirsis ir jauns, mazpieredzējis politiķis, kam fantazēšana varbūt piedien, taču līdzīgas domas – ka biļetes tādā veidā var kļūt lētākas – ir paudusi arī premjere Laimdota Straujuma. Taču piesauktais 30% samazinājums acīm redzami nav balstīts kādos aprēķinos un ir paķerts no zila gaisa. Ja lemšanu par tarifiem nodotu SPRK un tā vēl ņemtu un tos samazinātu, notiktu varbūt pat pretējais – biļešu cenas kļūtu vēl dārgākas. Divas trešdaļas sabiedriskā transporta uzņēmuma izmaksu veido pašvaldības dotācijas. Ja tiek būtiski apgraizītas Rīgas satiksmes izmaksas, tas nenozīmē, ka pašvaldība spēs dotācijas palielināt. Beigu galā uzņēmums virzīsies uz izputēšanu, un, lai neizputētu, tam būs jāsamazina reisu skaits, jāatlaiž darbinieki, jāizpārdod manta vai arī jāceļ biļešu cenas.

Ar tarifa noteikšanas atdošanu SPRK rastos pretrunas ar citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem, uz kuru pamata pašvaldības nosaka tarifus. Turklāt jaunais likums grasās nebūt vispārīgs, bet skart tikai Rīgu. Proti, tas būs atkal kārtējais juridiski nekorektais likums – šoreiz likums Par Ušakovu. Ieriebt Rīgas mēram Nilam Ušakovam par katru cenu – pat, ja tas nāk par sliktu rīdziniekiem un pat sev pašiem? Nu nevar tā darīt – nevar taisīt likumus tikai aiz naida!

Var jau būt arī pavisam lētas biļetes – piecas kapeikas. Tādus labos laikus latvji ir pieredzējuši, kad kratījās dzeltenos, smirdošos Ikarusos, piebāztos kā siļķu mucas ar sasvīdušiem, mātes valodā baurojošiem ķermeņiem. Un nekad nevarēja zināt, cikos atnāks trolejbuss un vai vispār atnāks.