Latvieši ar astēm
Bēgļu krīze ir uzjundījusi un uzcēlusi virspusē dažas Latvijas sabiedrības domāšanas problēmas, kas neko labu par latviešiem neliecina. Bēda ir tāda, ka mēs domājam stipri vien atpalicīgi – ne nākotnes kategorijās un pat ne tagadnē, bet kaut kur pagājušajā gadsimtā, kad Hitlers murgoja par kristāldzidro asiņu āriešu rasi. Taču dabas likums ir tāds, ka viena šaura kopiena, kas pārojas tikai savā starpā, izvirst, izdzimst, kļūst konkurēt nespējīga, sirgst ar visādām slimībām – ar acu šķielēšanu, vai kā Gabrielam Garsijam Markesam Simt vientulības gados – tuvu asinsradinieku bērni piedzimst ar astēm.
Bēdu luga, bet latvieši grib dzimt ar astēm. Latvijas sabiedrības un politiķu diskusijas notiek kā kādā tālā, putekļainā pagātnē, kur valda ilūzijas, ka latvji mūžam būs dzintaraini bāleliņi un tautu meitas, kas daino, spēlē kokles, gana kumeliņus un staigā aptinušies ar prievītēm. No malas tas izskatās tā, ka latvieši dzīvo kokos un pārtiek no sēnēm.
Dzīvot sapņos un mītos var, taču tas var izrādīties kaitīgi. Ir jāapzinās tie izaicinājumi, kas mūsu valsti gaida nākotnē. Jāmēģina iztēloties nākotni.
Lai redzētu nākotni, vajag tik vien kā aizbraukt ekskursijā uz kādu no Eiropas megapolēm. Iekāpjot metro, tur vagonā būs, piemēram, desmit cilvēki. No šiem desmit seši būs ar melnu, brūnu vai dzeltenu ādas krāsu, bet no atlikušajiem četriem baltajiem vismaz divi būs poļi, krievi, rumāņi vai serbi. Un kas no tā? Zeme tāpēc nav atvērusies. Anglija ir saglabājusi savu identitāti un ir Anglija. Vācija ir Vācija.
Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers teic, ka, ja pašreizējo lielo bēgļu plūsmu uzņems visas ES valstis, tad tā nebūs problēma, bet, ja bēgļi paliks dažās valstīs, tad tā būs problēma. Pat ja bēgļu ir 300 tūkstoši vai vairāk, tas uz vairāk nekā 500 miljoniem ES iedzīvotāju nav kas tāds, ko nevarētu uzsūkt. Problēma ir tā, ka šie 300 tūkstoši izmisīgi kājām vai ar vilcieniem dodas uz rietumiem, pa ceļam atstājot atkritumus, vietām arī agresīvi uzvedoties. No šiem bēgļiem iedzīvotāji baidās, jo ir radusies nekārtība, tiesībsargājošo iestāžu nespēja kontrolēt situāciju. Tas Vakareiropu biedē, tāpēc tā vēlas, lai arī Austrumeiropa piedalās bēgļu lietā.
Šie kādi 300 tūkstoši ilgtermiņā nav problēma. Problēma tiešām būs, ja uz Eiropu atnāks visi 16 miljoni ļaužu, kas šobrīd pasaulē dažādu nelaimju dēļ ir bijuši spiesti pamest savu iepriekšējo mitekli un tagad gudro, ko darīt. Mums jācer uz to, ka tiks izdomāts kas tāds, lai šie 16 miljoni vēl jau rīt neatnāk. Bet pie pašlaik atnākušajiem 300 tūkstošiem laikam būtu jāsolidarizējas, paņemot pie sevis tos 700 bēgļus, ko piedāvā Junkers. Vāciešiem ir teiciens: «Arī no maziem sīklopiem jāiegūst drusciņ mēslu.» Vācieši grib, lai arī Latvija mazliet kaut ko palīdz. Bet te atkal ir bēda – Latvijas valdība ir mazspējīga, melīga, nesaprot, kur šos bēgļus likt, partijas izmanto šo tēmu, lai vingrotu un krāptu savu elektorātu.
Vajag iztēloties Latvijas nākotni tās divos iespējamajos scenārijos. Viens ir palikt par tālāko, nabadzīgāko ES nomali, kurā nekas nenotiek, kas ir kā rezervāts, kur aug latvāņi un dzīvo rasistiski, ksenofobiski īpatņi, kas daino un dzintaro pusdbadā.
Otrs ir tāds, ka Latvija kļūst par dinamisku, mūsdienīgu, konkurētspējīgu valsti, kas prot izmantot savu ģeogrāfisko tranzītvietu, kurā ir arī kāda nebūt ražošana. Lai būtu ražošana, vajag darba rokas. Šīs darba rokas ir ņemamas no citām zemēm. Nebūs tā, ka latvji, kas aizbraukuši uz Angliju un Īriju, steigšus dosies uz mājām patriotiski celt dzimto ekonomiku. Viņi ir labi iekārtojušies. Bet būs melni, dzelteni un visādu citu krāsu cilvēki. Lai Latvija paliktu kā valsts, vajadzēs viedus politiķus – vajadzēs radīt tādus apstākļus, lai citzemniekiem mācīties latviešu valodu ir interesanti un izdevīgi. Vajadzēs, lai atbraucēji nesāk runāt krieviski vai angliski, bet latviski. Vajadzēs aizmirst, ka var būt kāda kristāldzidru asiņu latviešu kultūra. Kultūra mainīsies, un arī valoda mainīsies. Taču tas nenozīmē, ka latviešiem tāpēc vajadzēs pazust. Mums nav nekur jāpazūd, bet ir jāņem vērā vēl viens elementārs dabas likums – lai radītu ko nebūt mūsdienīgi inovatīvu un konkurētspējīgu, vajag daudzu un dažādu zemju un kontinentu prātu piedalīšanos – ķīniešu matemātiķus, indiešu datorģēnijus, vāciešu cimperlību, amerikāņu pelnītprasmi. Latvieši te var kaut ko iegūt, pievienojot savu balto darba tikumiņu, ja tāds vēl vispār ir. Taču, ja valsts un tauta paliks savā sulā, tā nebūs dzīvotspējīga.