Trampa trumpis
ASV ir pasaulē varenākā lielvara, kas lemj valstu un tautu likteņus. Latvijai ir ārkārtīgi svarīgi, kāda ir ASV politika, kurp tā virzās, kas tur ir pie varas.
20. jūlijā Klīvlendā Republikāņu partijas konventā par republikāņu kandidātu 8. novembra ASV prezidenta vēlēšanās kļuva miljardieris Donalds Tramps. Šonedēļ notiks Demokrātu partijas kongress, kurā par Trampa konkurenti kļūs Hilarija Klintone, un viņai nebūs viegli. Jo Trampam ir mēle kā propelleris.
Prezidenta kandidāts spēj izmelot vilku no meža. Izdevums The Guardian ir pat ieviesis regulāru rubriku ar virsrakstu «Trampa meli šonedēļ». Tramps stāsta pasakas par sevi, par konkurentiem, brīvi operē ar skaitļiem, kas pagrābti no gaisa. Piemēram, baltie ASV, kurus nogalinājuši baltie, esot 16%, baltie, kurus nogalinājuši melnie - 81%. Tikmēr īstā statistika ir 82% (baltie baltos) un 15% (melnie baltos).
Tramps spēj radīt auditorijā iespaidu, ka viņš ir patiess, īsts, vaļsirdīgs, sirsnīgs, tāds, kas neizliekas, kas runā to, ko domā. Tas ir pretstats kokaini kantainajam, saķemmēti pareizajam ASV politiskās elites stilam, liberāltolerantajam politkorektumam, kas lielai daļai sabiedrības ir apnicis. Sajūsminātais elektorāts nospriež: «Lūk, kārtīgs vecis! Viņš runā tieši tā, kā domāju es.» Kā jau harismātiska persona Tramps var atļauties vienā reizē sacīt ko vienu, bet nākamajā jau pilnīgi pretējo. Publika šo pīšanos pretrunās nepamana un aplaudē gan pirmajā, gan otrajā reizē. Piemēram, Tramps bieži ir paudis homofobiskus uzskatus, taču trešdien viņš zvērēja aizstāvēt gejus un lesbietes pret «vardarbību, nomāktību un naidīgu svešzemju ideoloģiju».
Rekordilgajā 75 minūšu runā Republikāņu konventā Tramps uzzīmēja baisu posta ainu, kāda valdot ASV, un saprotams, ka tikai viņš ir tas, kurš valsti izvilks no ķibeles. Jebkurai sarežģītai problēmai Trampam ir gatavs vienkāršs risinājums.
Trīspadsmit reižu viņš solīja aizstāvēt amerikāņu tautu pret kādiem ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem. Gandrīz 180 tūkstošus krimināli nelegālo imigrantu viņš liks deportēt, lai viņi vairs neapdraudētu mierīgos pilsoņus. Viss, ko ASV varot mantot no Hilarijas Klintones, ir nāve, sabrukums, terors un valsts vājums. Turpretī Tramps zvēr ieviest kārtību un atjaunot likuma varu.
Tramps ir uzkāpis uz varžacīm daudzām ļaužu kopām, taču tas nenozīmē, ka tās no viņa novērsīsies un nebalsos, jo viņam ir manta, kā nav Klintonei. Tramps apkalpo to pieprasījumu, kāds jau sen ir bijis lielākajā daļā amerikāņu sabiedrības - nācijas egoismu, vēlmi uzbūvēt sētu, lai nenāk iekšā biedējoši musulmaņi un latīņamerikāņi, netērēties pasaulei, bet savam kreklam. «Vispirmām kārtām ASV!», «Padarīsim Ameriku atkal varenu!» tie ir Trampa kampaņas saukļi, kas formā un saturā nav tāli no daža pagājušā gadsimta diktatora diskursiem.
Baltijas valstīs Tramps ir uzdzinis zosādu. Iepriekš viņš bija glaimojis Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, bet vēl satraucošāks ir nupat nesen paustais: ja kādai no NATO dalībvalstīm uzbruktu kāda cita valsts, tad viņš vērtētu šo valstu ieguldījumu aliansē. Pirms sniegt palīdzību Baltijas valstīm, viņš novērtētu, vai šīs valstis ir izpildījušas savas saistības.
Latvijas nacionāļi redz Trampā savu gara radinieku un fano tik ļoti, ka dažs metas viņam par advokātu - neesot Tramps tā domājis, neesot pareizi tulkots tas, ko viņš sacījis. Bet nu sacīja gan viņš to, ko sacīja. Viņa teiktajā gan diezin vai meklējama kāda dziļa doma. Tas vienkārši liecina par paviršību - diezin vai Tramps zina, kādas saistības pilda vai nepilda Baltijas valstis, varbūt viņš pat nezina, kur tās atrodas.
Dzirdot Trampa muldēšanu, jaušams, ka būs vakars uz ezera. Var gan meklēt mierinājumu, ka ASV prezidents vēl nav visa NATO, ka ASV konstitūcijā ielikti varas dalīšanas principi un prezidentam nav tik absolūta teikšana, kā rāda Holivudas spriedzes filmās, ka Tramps vēl nav prezidents un no viņa ir novērsušies jo daudzi naudas maisi, kas būtu varējuši sponsorēt viņa kampaņu. Trampu necieš virkne slavenu dižvīru no viņa paša Republikāņu partijas.
Tomēr Trampa kārts ir trumpā. Baisās ziņas no Eiropas par biežiem terora aktiem vēl vairo viņa atbalstītāju miljonus - rodas iespaids, ka draudi jau pie durvīm un vajag varoni, kas pret tiem aizstāvēs. Droši vien līdz pat vēlēšanu rezultātu paziņošanai nevarēs zināt, kurš īsti turpmāk vadīs ASV. Līdzīgi kā bija ar breksitu Lielbritānijā...