Darītāji, ne solītāji

2017. gada 3. jūnijā 119 Latvijas pašvaldībās notika republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanas, kurās bija jāievēlē 1614 pilsētu un novadu domju deputāti. Vēlētāju sarakstos bija reģistrēti 1 443 796 balsstiesīgi pilsoņi, no kuriem vēlēšanās piedalījās 727 467 jeb 50,39% balsstiesīgo.

Lielākajā daļā lielāko pašvaldību vēlētāji izlēma atstāt pie varas jau pazīstamos, ilggadējos mērus un partijas. Dažviet gan vēlēšanu uzvarētājiem nācās stipri vien panervozēt. Rīgā Saskaņas un Gods kalpot Rīgai jeb Nila Ušakova un Andra Amerika tandēms uzvarēja ar pavisam niecīgu pārsvaru - sporta terminoloģijā izsakoties, tur vajadzēja fotofinišu, lai noskaidrotu vinnētāju. Vēlēšanu dienas vakarā Mārtiņš Bondars (Latvijas Reģionu apvienība/ Latvijas attīstībai) jau tā kā sāka svinēt uzvaru, bet uz rīta pusi, kad tika saskaitītas balsis, izrādījās, ka pie galvaspilsētas stūres tomēr paliks Ušakovs.

Pašlaik domes opozīcija dažbrīd sparīgi nojauc pašvaldības darbu, iestiepj to garumā. Tā nupat bija ar nākamā gada budžetu, kas tika pieņemts vēlāk, nekā pozīcija to bija iecerējusi. Opozīcija kritizē pozīciju par visu - gan par to, kas tiek darīts Rīgā, gan par to, kas netiek darīts.

Rietumpilsētā Ventspilī pie varas palika ilggadējais mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij). Tas par spīti visskarbākajai melno sabiedrisko attiecību kampaņai, ko par Šveices blēžadvokāta Rudolfa Meroni un vietējo naudasmaku finansējumu veica virkne profesionālu propagandistu. Taču ventspilnieki izvēlējās pazīstamu stabilitāti, deputātus, kas sevi pierādījuši darbā, nevis tukšmuldīgus solītājus.

Gauži neveiksmīgi izrādījās mēģinājumi gāzt Jelgavas mēru Andri Rāviņu (ZZS). Jelgavas opozīcija balstīja savu kampaņu uz sadomātu feikziņu, ka pilsētas vadība ir briesmoņi, kas grasās atļaut būvēt sadzīves preču lielveikalu tieši pretī Jelgavas pilij Lielupes krastā. Taču izrādījās, ka tas ir bleķis - lielveikals gan tiks būvēts, bet nepavisam ne pretī pilij.

Arī Liepājā mēra krēslā palika ilggadējais domes priekšsēdētājs Uldis Sesks (Liepājas partija). Tur gan vecajam mēram nebija tik viegli, un var teikt, ka Seskam ir ļoti paveicies. Ir sanācis tā, ka vēlēšanu rezultātā starp partijām izveidojās tāda kā pata situācija un Sesks kļuva par kompromisa figūru - cilvēks, pret kuru visiem ir vismazāk iebildumu.

Toties otrajā lielākajā Latvijas pilsētā Daugavpilī gan politiķi prata pārsteigt ar patiesi dramatisku batāliju sižetu. Vispirms par pilsētas galvu tika ievēlēts Andrejs Elksniņš (Saskaņa), kurš jau atrotīja piedurknes un sāka ķerties klāt visādiem darbiem - tostarp atbrīvot no amatiem dažu labu aizdomīgu personāžu. Taču pēc mēneša Elksniņa vietnieks Rihards Eigims (Mūsu partija) un Elksniņš stipri sakašķējās. Eigims pirms vēlēšanām bija nikns Daugavpils mēra Jāņa Lāčplēša (Latgales partija) kritizētājs un pretinieks, un pret Lāčplēsi pozicionējās arī Elksniņš, tāpēc Mūsu partijas un Saskaņas koalīcija šķita loģiska. Taču tad kaut kas nogāja greizi. Beigu galā Elksniņš no krēsla tika gāzts un par mēru kļuva Eigims.

Daugavpils ir īpaša, interesanta pilsēta, kurā tā īsti nedarbojas tie paši mehānismi, kas Rīgā vai Latvijā kopumā Saeimas vēlēšanās. Gan Eigims, gan Elksniņš ir politiķi, kam patīk riskēt, likt likmi uz visu banku, būt vienmēr līderiem. Bet nu pašlaik laikam cilvēki ir nomierinājušies.

Ar asām politiskām cīņām pazīstama arī Ogre, kur par mēru kļuva Egīls Helmanis no Nacionālās apvienības. Helmanis iepriekš bija vicemērs, uz kļūšanu par pašvaldības vadītāju viņš gāja mērķtiecīgi, ļoti aktīvi cīnoties priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Viņš ir viens no retajiem politiķiem, kas apbraucis visu novadu, ticies ar cilvēkiem, pabijis katrā pagastā. Mulsinoši gan ir tas, ka viņam jau teju vai dekādi virs galvas karājas kriminālapsūdzība par izspiešanu. Pirmajā instancē viņam piespriests prāvs naudassods. Tas arī dīvaini. Kas gan tā par izspiešanu, par ko dod naudassodu? Kā var noprast, Helmanis grasās vēl tiesāties augstākās instancēs, jo uzskata savu kriminālvajāšanu par priekšvēlēšanu krimināllietu, ko viņam pirms daudziem gadiem sarūpējuši politiskie konkurenti.

Daudzveidīga ir Latvija, dažādi ir politiķi, kas pie varas pašvaldībās, no dažādām partijām viņi nāk, bet ir viena patīkama lieta, kas viņus vieno - lielākā daļa ir strādātāji, ne tukšmuldētāji, viņi draudzējas ar veselo saprātu, ne ārprātu. Ir aprindas, kam tas ļoti nepatīk, kas cenšas diskreditēt arī pašvaldības, sēt neuzticību tām. Tomēr pašvaldībām, kā rāda sociologu aptaujas, cilvēki joprojām diezgan labi uzticas.