Kas ir vēl graujošāks par Putinu?
Krievija ir piecēlusies no ceļiem kājās, Putins ir padzinis «pindosus» zemāk par «plintusu», Krievija var sadot visiem pa purnu, nekad nevienam nav uzbrukusi, viena pati ir uzvarējusi Tēvijas karā. Krima ir mūsu. Staļina tētis nemaz nebija slikts, kā to apgalvo ģermokrāti. Krievija nav pieķerta indēšanā, lai gan pareizi, ka nodevēji tiek likvidēti. Valstī viss ir slikti, nav naudas, taču tur vainīgas ārzemes. Slikta ir valdība un vietvaras, bet ne Putins. Rietumi pūst un dzenas tikai pēc naudas, kamēr Krievija ir augsta garīguma apdvesta. Rietumi uzmācas ar saviem spēles noteikumiem, taču Krievijai tie nav jāievēro, bet pašai jādiktē noteikumi, jo ir varena lielvalsts.
Šie un vēl citi šiem līdzīgi, visai apšaubāmi mīti un propagandas formulas ir tas, kas palīdzēja Vladimiram Putinam atkal tikt ievēlētam par Krievijas Federācijas prezidentu. Tāda īsti viena vēlēšanu jautājuma šajā reizē nebija, jo nebija jau ko tautai jautāt, izņemot: «Vai tu esi par Putinu vai arī par tiem tur klauniem - Žirinovski, Grudiņinu, Sobčaku, Javlinski utt.?» Vēlētāju masas atsaucās: «Urrā, esam par Putinu!» Krieviem nebija citas izvēles kā Putins vai arī netika dota cita izvēle, kā to pārformulē Rietumu un mūsu pašu politologi.
Te tad sirds silst no tā, cik mums, latviešiem, ir jauki - ne tā kā Krievijā. Mums ir izvēle starp lieliskiem un izciliem politiķiem un partijām! Un cik sakarīgi solās būt nākamo 13. Saeimas vēlēšanu jautājumi.
Viens jautājums varēja būt «oligarhi». Jo pašlaik pie sienas karājas apmēram 2011. gada kalendārs, kurā viesnīcas Rīdzene numuriņā Koziols un Šlesers kaut ko privātā gaisotnē iemuld. «Bet, paga, vai tad Koziols un Šlesers kandidē vēlēšanās?» vaicātu kāds prātīgāks vēlētājs, taču viņam ātri iestāstīs, ka nav svarīgi, kas bija un kā, bet svarīgi ir ticēt, ka bijusi valsts nozagšana, un jābalso par tiem, kas visskaļāk bļauj pret valsts nozagšanu.
Uz šo jautājumu bija liktas lielas cerības, taču bēda ir sanākusi tāda, ka tas vairs diez kā nerullē. Tas ir mazliet apnicis. Šis jautājums ir atkritumu kastē, un var tikai palaikam mēģināt pacelt tās vāku cerībā, ka mazliet iesmirdēs.
Otrs jautājums ir klasiskais - krievi nāk. Taču tas ir Nacionālās apvienības privatizēts un tam citi tā īsti nevar tikt klāt. Pārējie var tikai kaut kā mēģināt piezīsties no malas. Nu sanāca izglītības ministram Kārlim Šadurskim feina provokācija ar Saeimas vakar lemto jautājumu par krievu skolu pāriešanu uz latviešu valodu. Bet tas vairāk lej ūdeni nevis uz Šadurska un Vienotības, bet uz Mamikina un Ždanokas dzirnavām. Tie tad no šā jautājuma izvīlēs sev ja ne Saeimas deputātu mandātus, kas viņiem tā īsti nav vajadzīgi, bet nākamā Eiropas Parlamenta pārstāvniecību nu gan. 2019. gadā sadusmotie krievu tautības latvieši ievēlēs eiroparlamentā vismaz vienu vai divus Krievijas Federācijas deputātus no Latvijas. Paldies Šadurskim! No Putina arī paldies!
Kas vēl tāds jauks? Varbūt vēlēšanu jautājums būs par obligātās iepirkuma komponentes dziļi sūrajām sekām ražošanai vai par to, ka Latvijas komercbanku sistēma ir izsapņojusi ilūzijas kļūt par mazo banku Šveici? Taču tur nav nekā, ko medīt. Skaidrs, ka ekonomikas ministrs un darbu savienošanas kārtībā Vienotības līderis Ašeradens neko nevar un arī negrib darīt sakarā ar to, ka pārmaksājam par zaļās enerģijas orģijām.
Bet ar komercbankām vispār ir tā, ka Latvijas valdībai ir tikai divas izvēles - nest uz nerezidentus apkalpojušo banku bērēm puķes vai štrausu. Kā jau tie jeņķi pateica priekšā, tā arī būs. Tas arī nebūs vēlēšanu jautājums. Viena pati ABLV Bank iebliež, pieticīgi rēķinot, vismaz 70 miljonus eiro mīnusa gadā. Bet neaiztiksim šo jautājumu! Būs jau vēl arī citas bankas, kas ies bojā. Taču diezin vai šis jautājums pacelsies līdz vēlēšanu jautājumam. Rimšēvičs arī diezin vai būs tēma.
Kas vēl notiek mūsu valstī? Ak, nu, jā, tiesībsargs Jansons vakar nāca klajā ar savu ikgadējo ziņojumu, stāstīja par grūtdieņu sāpi, par to, ka bērni un sirmgalvji mirst badu un tiek pazemoti, ka nav cilvēkiem naudas un tādas bēdīgas lietas. No šādas runas Saeimas deputātiem uznāca ikgadējās žāvas un viņi gāja pačurāt, parunāties pa mobilo tālruni ar saviem sponsoriem vai pastaigāties kaut kur ārpus plenārsēžu zāles, jo nav jau vērts to visu klausīties.
Šādā garā ir zināms, kas būs galvenais nākamo vēlēšanu vinnētājs un lielākais jaunums. Lielākais jaunums būs arī lielākais ļaunums.
Ir tāds vēlētājs, kas liek uz politikas procesu mīksto un to pārāk nevēro, bet pēdējā brīdī izdomā, ka būs protesta balsotājs un ievēlēs partiju «Pret visiem». Uz šo nišu pašlaik pretendē tikai marksistiski boļševistiskā, revanšistiski maoistiskā Jaunā konservatīvā partija, kurai no konservatīvisma patiesībā nav ne smakas. Tas vēlētājs, kam atmiņa ir kā zelta zivtiņai, neatminēsies, ka šīs partijas zieds Juta Strīķe, Juris Jurašs un Jānis Bordāns jau ir bijuši varen nozīmīgos amatos un neko tajos nav padarījuši no tā, ko sola darīt nākamībā. Ka tas, ko viņi definē kā tiesiskumu, ir bezrobežu patvaļa un tiesiskais nihilisms. Šie ļaudis ir «vilkači uzplečos», «menti», kas pārliecināti, ka pret noziedzību jācīnās ar noziedzīgām metodēm, un nemaz nav kautrējušies to darīt jau arī iepriekš.
Vienotība, partija Kustība Par, visādas Latvijas attīstības var diezgan skarbi ieberzties, jo ir pārāk sarežģītas. Tām var iznākt tā, ka nemaz nepietiek vietas pie jaunās uzvarētājas JKP sāna. Juta un Jurašs ir vienkāršāki. Ka tikai nesanāks tā, ka tā partija, kurai primitīvāks vēlēšanu jautājums un ir jau arī atbilde, savāks visu laimestu vēlēšanās.
Bet pēc tam ko? Kas ar ko veidos koalīciju? Skanēs vaidi, ka vēlēšanas ietekmējuši krievu troļļi? Būs atkal lozungs, ka jāatlaiž Saeima? Putinam nekas nav jādara, lai grautu Latvijas valsti. To lieliski spējam paveikt paši. Vai arī varbūt tā tomēr nedarīsim?