Visādu veidu dabas vai tehnogēnas katastrofas pasaulē laiku pa laikam notiek, tomēr dūmi no ugunsgrēka Krievijas Sibīrijas pilsētā Kemerovā kaut kā īpaši iecērt acīs – tā, ka velk uz raudienu.
64 bojāgājušie nav tas lielākais skaitlis vēsturē, taču 41 no viņiem bija bērns. Var iedomāties un sajust līdzi to izmisumu, ka cilvēki bēg, taču durvis ir ciet, meklē citu izeju no piedūmotās ēkas, bet otras durvis arī ir ciet. Kinoteātrī mazi bērniņi skatās multeni par trusīti Pēterīti, un tad viss aizdegas rūkdams milzīgā ātrumā, un bērniņi netiek no zāles ārā, jo durvis aizslēgtas. Cik ļoti stulbi un skumji.
Traģēdijām ir savas ģeogrāfiskas un diemžēl arī politiski nacionālas iezīmes. Piemēram, ASV ar drūmu periodiskumu notiek viens un tas pats - kāds maniaks vai līdz pēdējam laikabiedru pazemots skolasbērns vai students paņem šauteni un nogalina lielu skaitu cilvēku. Tas ceļas no ASV vēstures un Konstitūcijas relikta, ka liela brīvība ir tiesības nēsāt ieročus. Tos var nopirkt vieglāk nekā viskiju, turklāt civilistiem pieejami arī īsti armijiski automātiskie ieroči. Dabiski, ka tik lielā valstī kā ASV laiku pa laikam atrodas kāds indivīds, kam «aizbrauc širmis», un tad ir lielas asaras, ziedu un mīksto mantiņu nešana uz notikuma vietu un patētiskas bēru runas. Pēdējais slaktiņš 14. februārī Pārklendā (Florida) ir beidzot sakustinājis sabiedrību, un pavisam jauni cilvēki, vidusskolēni, ir izgājuši cīniņā pret cieti konservatīvo sabiedrības daļu un ieroču ražošanas un tirdzniecības lobiju. Jaunieši rīko protesta akcijas, pieprasa ieviest ierobežojumus ieroču tirdzniecībai. Kaut nu viņiem izdotos! Amerikāņi ir liela, lepna nācija, un, kā skan viņu gospelī, «mēs tiksim tam pāri» jeb «kādudien mēs to pārvarēsim» («we shell overcome»).
Krievijas traģēdijas ar jumtu sabrukšanām un ugunsgrēkiem ir ne tikai fatālas apstākļu sagadīšanās, bet arī korupcijas un bezatbildīgas atbildīgo personu rīcības augļi. Kas tie par materiāliem, kas aizdegas kā degviela? Milzīga sabiedriskā ēka, kurā pārkāpti visi iespējamie ugunsdrošības un celtniecības normatīvi - šauras ejas, labirinti, mazi logi, evakuācijas un signalizācijas sistēmas brāķi, aizslēgtas durvis un atbildīgās personas, kas nemaz nezina, par ko atbild un kā jārīkojas.
Taisnības labad jāteic, ka briesmīgas lietas notiek ne tikai bijušajā padomijā, bet arī, piemēram, labklājīgajā Lielbritānijā, kur pagājušā gada 17. jūnijā liela dzīvojamā ēka - Londonas «Grenfelas tornis» - nodega kā sērkociņš, aizsūtot aizsaulē uzreiz 71 cilvēku un vēl 70 ievainojot. Kaut kāds vājprāts, ka ēkas celtniecībā siltumizolācijai bija izmantoti viegli degoši materiāli un ventilācijas sistēma taisīta ar vilkmi, lai deg spoži un strauji. Varas iestādes ar šausmām konstatēja, ka līdzīgas mājas valstī atrodamas lielā skaitā. Ir sākts kaut ko darīt, lai šādas traģēdijas novērstu turpmāk. Bet ir jau vēl angļiem potenciālas traģēdiju vietas, kuras nemaz nav tik viegli likvidēt - piemēram, 19. gadsimta teātri, kas tiek izmantoti arī šobaltdien mūzikliem un koncertiem un kuros ugunsdrošība nu nekādi neatbilst mūsdienu izpratnei par drošību. Kā tad tagad tā ies un vērs populāru vietu ciet? Nav īsti labi kaut kas arī britu karaļvalstī.
Pēc traģēdijām ļaudis alkst, lai vainīgie tiek atrasti un sodīti, lai amatpersonas arī cieš. Londonas mērs Sadiks Hāns pēc ugunsgrēka palika amatā, jo sabiedrības vairākums nebija noskaņoti naidīgi tieši pret viņu, izprotot, ka nevar viens amatvīrs uzreiz izdarīt visu.
Kemerovas gubernators Amans Tulijevs no amata ir atkāpies. Krievu federālie televīzijas kanāli visvisādi sunī opozīciju, kas esot cēlusi paniku, un pamazām aizgludina vāti ciet ar aizvien jaunām un citām ziņām.
ASV prezidents Donalds Tramps ar smagu sirdi ir lūdzies par upuriem un viņu tuviniekiem, taču ziloņādaini neko nav darījis, lai atsvabinātu valsti no ieroču lobija, un cenšas visu norakstīt uz atsevišķu ļaužu garīgās veselības traucējumiem.
Krievijā, skat, aizdomās turētie jau tiek tiesāti un sēž uz aizrestotiem apsūdzēto soliem. Labi, ka pie mums Latvijā šādu cilvēktiesības pazemojošu «zvēru būru» vairs nav, taču mums ir cita nelaime - kamēr krievus jau tiesā, Zolitūdes Maxima lieta stiepjas nebeidzamā garumā, kur neredz ne malu, ne sākumu.
Pie mums pēc Maxima traģēdijas prezidents Andris Bērziņš palūdza premjeru Valdi Dombrovski demisionēt, un Valdis raudulīgā balsī paklausīja, uzņemoties «politisko atbildību», lai dotos ērtākos un labāk apmaksātos darbos uz Briseli.
Mūsu zemē nav stipra ieroču lobija, taču, patīk tas mums vai nepatīk, esam mentāli tuvi kaimiņvalstij Krievijai ar diezgan līdzīgu bezatbildību. Tāpēc ēkas top ar «ķapļap» un «bujduj» kvalitāti. Ja neskatās uz pirkstiem, tad ugunsdrošības izejas tiek aizkrautas ar kastēm. Pēc Kemerovas bērnu nāves arī mūsu dienesti ir tā kā attapušies un par jaunu sākuši čamdīt pēc potenciālo traģēdiju vietām, liekot īpašniekiem un apsaimniekotājiem tās savest kārtībā. Mūsu alkatīgi slepkavnieciskais būvniecības lobijs jau bija sācis celt galvu un gaudot par «pārmērīgo birokrātiju» ugunsdrošības un celtniecības prasībās. Par birokrātiju taisnība, ka to vajag mazināt, taču prasības nedrīkst būt mīkstākas par tām, lai būtu drošība. Skaties, nepaietu vēl kāds laiciņš, un atkal viss jau būtu vecajās sliedēs, kad par nelielu, bet taisnīgu kukulīti varētu sarunāt, lai atbildīgie dienesti piever acis uz brāķi. Zosāda metas iedomājoties, kas varētu notikt, ja Rīgas vara laikus nebūtu aizvērusi Āgenskalna tirgu ar tā līdz beigu galam laikazoba nogurdinātajām jumta un pagraba konstrukcijām.
Bet nu būs labāk. Gan jau amerikāņi un angļi tiks galā ar savām problēmām. Kādudien arī Krievija būs brīva, turīga un civilizēta valsts. Līdz tam vēl gan jāpagaida. Arī Latvija būs labāka. Dabas kataklizmas nav iespējams novērst, taču cilvēka spēkos ir ļoti daudz ko darīt, lai politiski un administratīvi samazinātu tehnoloģisku traģēdiju apjomus. Lai mums šajā lietā sekmējas!