Savas olas sargāt vajag!

Pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa, ka zemkopības ministrs Jānis Dūklavs nobremzējis ukraiņu investora vēlmi atvērt olu rūpnīcu Valkā, kas radītu 160 darba vietu un ieguldījumus vismaz 50 miljonu apmērā. Ministru par to nikni sunī visi, kam nav slinkums, un jo īpaši Valkas mērs Vents Armands Krauklis, piesaucot pat iespējamu politisko korupciju, kuru viņš gan nevarot pierādīt.

Kas tās par olām, un par ko stāsts?

Ukraiņu investors nenāk uz Valku tāpat vien vispārējā kārtībā un pašlaik spēkā esošo likumu ietvaros, bet ar visādām vēlmēm, nosacījumiem un prasībām - lai viņam piešķir ievērojamas nodokļu atlaides, lai piešķir nomā valsts zemi un tādā garā.

Ukraiņu investors Latvijā jau strādā, ievedot šeit olas un stāstot, ka tam Ukrainā ir moderna olu šķirošanas iekārta. Ja olu šķirošanas iekārta ir moderna, tas nenozīmē, ka olas ir tapušas fermās, kas atbilst Eiropas prasībām. Eiropas prasības ir ļoti stingras - pastāv ārkārtīgi augsti standarti putnu labturībai, ražošanas procesa sanitārijai, kurus Latvijas uzņēmēji ir spiesti ievērot.

Savukārt, cik zināms par Ukrainas uzņēmēju, tā ir megafirma ar ļoti daudzām ražotnēm, no kurām dažas ir Eiropas standartiem atbilstošas, bet liela daļa nav. Kuras olas, visticamāk, tiek ripinātas uz Latviju? Pareizi! No tām ražotnēm, kuras eirostandartiem diezin vai atbilst. Nav jau zināms, kādos apstākļos vistas augušas - varbūt saspiestas šaurībā būros uz betona grīdām, barotas sazin kā un ārstētas ar sazin ko. Jo Ukraina nav Eiropas Savienībā un pārbaudītāju rokas līdz šīm ražotnēm nesniedzas.

Valkas mēra Venta Armanda Kraukļa mājieni par politisko korupciju nav korekti, jo te nav runa par «šauru interešu grupu», bet par visu Latvijas olu ražošanas nozari

Ukrainas olu pašizmaksa, salīdzinot ar Latvijas ražojumiem, ir zema, jo darbaspēks, barība, energoresursi tur ir lētāki un klimats siltāks. Līdz ar to ukrainis jau tāpat ir soli priekšā vietējiem ražotājiem un viņa olas jau tagad kropļo konkurenci. Vēl vienu jaunu ražotni Valkā? Jaunā ražotne, visticamāk, būs placdarms Ukrainas olām, lai tās safasētu un pārdotu ES tirgū kā Latvijas olas. Latvija jau cieš kaitējumu savam prestižam par to, ka mūsu bankas par daudz apkalpojušas «čaulas kompānijas». Ka vēl ar olām nesanāk kaut kas līdzīgs - ka neiznāk taisnoties Eiropas priekšā par savām «čaumalu kompānijām»?

Un ukraiņu olām vēl arī nodokļu atlaides dot? Tas izskatītos pagalam aizdomīgi, un korupcijas riska ēnā tad nonāktu Ekonomikas ministrija un ministrs Arvils Ašeradens, kam varētu pārmest nepamatotu pretimnākšanu vienam no tirgus spēlētājiem.

Pat tas arī vēl nebūtu pats sliktākais, kas traucē dejai ar olām. Lielākā problēma ir ar vietu, kur ukrainis vēlas celt savu ražotni. Iepriekš gudrots par pašvaldības zemi, bet tad vietvarā sākuši apsvērt, ka valcēnieši var sākt satraukties, ka vēji viņiem nesīs virsū nelāgas smakas... Tas dīvaini. Vai tad eirostandartiem atbilstīga ražotne drīkst ost pēc vanckariem un cāļu kakām?

Tad radusies cita doma - transformēt valsts meža zemi un atdot ukraiņu investora rīcībā, lai viņš varētu veikt tur savu saimniecisko darbību. Taču to nevar izdarīt bez attiecīgiem likuma grozījumiem, jo pastāvošo likumu ietvaros veikt šādas darbības nav tiesību. Likuma grozīšana, saprotams, nav tikai zemkopības ministra un valdības lemšanā, bet būtu jāskata Saeimai.

Likumus parasti mēdz rakstīt tam, lai visi tos ievēro, un ļoti slikta ir prakse tos piepeši rakstīt kādai viendienas vajadzībai, speciāli vienai firmai. Ja te vēl būtu runa par kādu patiesi nozīmīgu, grandiozu gadījumu, ja Latvija varētu iegūt nevis 160, bet, piemēram, 60 tūkstošus jaunu darba vietu un 500 miljonus investīciju inovatīvā jauno tehnoloģiju, autobūves vai tamlīdzīgā rūpnīcā ar augstu pievienoto vērtību. Taču te nav runa par ko tik ļoti daiļu. Vai Dūklavam vajadzētu uzstāties ar pilnu krūti un stumt uz priekšu likuma grozījumus?

Valkas mēra Kraukļa mājieni par politisko korupciju nav korekti, jo te nav runa par «šauru interešu grupu», kuras labā Dūklavs bremzējot likuma grozījumus, bet par visu Latvijas olu ražošanas nozari, kas jau pašlaik ir ļoti attīstīta. Olu Latvijā pietiek pārpārēm un tās nav kur likt. Uzņēmēji raudādami meklē jaunus tirgus, izpilda skarbās Briseles prasības, pārcieš neskaitāmas pārbaudes, kur pārbaudītāji ierodas pat naktīs un vistu būrus mēra ar lineālu. Vietējie uzņēmēji investē, lai neatpaliktu konkurences skrējienā, maksā nodokļus, pārmaksā par OIK, nodrošina darba vietas. Viņi bez kādām subsīdijām un īpašas pretimnākšanas 10 un 20 gadus ir veidojuši infrastruktūru - rakuši zemē caurules, pievilkuši elektrību, būvējuši pievedceļus. Iznāk, ka viņiem tagad kā pamuļķīšiem jānoskatās, kā sāncensis no ārzemēm vieglā riksī aiziet viņiem priekšā. Krauklis grib, lai ārzemju uzņēmumam tiktu radīti labāki apstākļi nekā vietējiem, nacionālajiem uzņēmējiem. Savu uzņēmēju nīdēšana ārā gan izskatās pēc politiskās korupcijas. Pat ļoti izskatās.

Vai Dūklavam, valdībai un parlamentam vajadzētu dot vienam konkurences dalībniekam no Ukrainas priekšrocības? Diezin vai. Tādā veidā atbalstot ārzemju investoru, vietējie, nacionālie uzņēmēji tiktu mākslīgi un negodīgi nostādīti nevienlīdzīgās, neizdevīgās pozīcijās.