Strīķes pēkšņā līdzjūtība Kaimiņam
«Ja klusēsim, kad izrēķinās ar mūsu kaimiņu, tad citi klusēs, kad izrēķināsies ar kādu no mums,» interneta vietnē Facebook raksta Juta Strīķe (JKP). Autore pauž pārliecību, ka demonstratīvā Artusa Kaimiņa aizturēšana Saeimas telpās nav nekas cits, kā mēģinājums iebiedēt, pazemot un atriebties. Viņa neredz nekāda pamata, lai par gadu un vairāk seniem notikumiem Saeimas deputātu aizturētu un paturētu izolatorā. «Nedrīkst būt tā, ka pirms gada persona nosauc Kaimiņu kā nozieguma izdarītāju, tad KNAB gadu (kāpēc ne piecus gadus?) kasa galvu un tad pēkšņi izdomā, ka jāskrien viņš aizturēt un nekavējoties jāiemet izolatorā. Tāda likumdošanas interpretēšanas prakse ir klaja patvaļa,» norāda Strīķe.
Un vēl viņa saka: «Katra cilvēka interesēs ir, lai likums netiktu piemērots selektīvi. Lai nebūtu tā, kā mēdz teikt, - draugiem viss, nedraugiem likums, turklāt kropli pielietots.»
Tas ir šokējoši. Šokējoši ir nevis tas, ko saka Strīķe, bet, ka to saka Strīķe - pati galvenā policejiskas valsts arhitekte, «masku šovu» scenāriste, politiski pasūtītu krimināllietu virtuoze, kas savulaik klaji darbojās viena politiskā spēka interesēs, skarbi vajājot Jaunā laika un vēlāk Vienotības konkurentus un piesedzot šo partiju pašu nešķīstības. Un tagad viņa uzstājas kā kvēla cīnītāja par tiesiskumu? Mamma vēršas pret savu briesmīgo bērnu?
Kurā gadā un par kura gada notikumiem Strīķes darbinieki sēdēja krūmos pie šosejas, lai aizturētu Ventspils mēru Aivaru Lembergu?
Un, kas cits, ja ne pazemošana bija Latvenergo bijušā prezidenta Kārļa Miķelsona vešana no viņa darba kabineta uz vistālāko autostāvvietas galu, uz KNAB autobusiņu, lai vestu pratināt? Strīķei bija svarīgi, lai uz aizturēšanas pasākumu pasauktie pietuvinātie žurnālisti un televīzijas operatori varētu pēc iespējas ilgāk un garšīgāk pasniegt publikai šo aizturēšanu - lai publika redz, cik slikts ir Miķelsons un cik cītīgi KNAB strādā. Tieši Strīķes un viņas partijas biedra, KNAB eksdarbinieka Jura Juraša tradīcija bija marinēt lietu materiālus atvilktnē un gaidīt politisku brīdi, kad brukt virsū upuriem ar aizturēšanām un kratīšanām. Iespējams, šādā veidā daža pat visai reāla lieta vēlāk izčibēja, jo pierādījumu gūšanai labais mirklis bija sen palaists garām.
Bet Strīķei un Jurašam jau nevajadzēja bērnu, jo svarīgāks bija sekss - process svarīgāks par rezultātu. Lai ir rezonanse, lai var manipulēt ar politiku un ļaužu prātiem. Maza bēda, ka lieta vēlāk izgāžas, jo var sarūpēt jaunas izrādes, kamēr vecās piemirstas. Selektīvi kropla likumu piemērošana - tā taču bija Strīķes ikdienas maize. Un šis cilvēks tagad mācīs KNAB dzīvot?
Strīķe uzskata savus vēlētājus par galīgiem durņiem, makšķerē savu elektorātu pie kādiem tādiem ļaudīm, kam nav atmiņas, kas nupat nokrituši no koka un nezina, kas ir Strīķe un ko viņa darījusi agrāk.
Vai KNAB varēja kaut ko darīt citādi, nekā darīja ar Kaimiņu? Varbūt varēja. Varbūt varēja politiķus neturēt apcietinājumā tik ilgi - pusotru dienu. Šķiet, operatīvajās darbībās KNAB būs pieļāvis dažas paviršības, ko aizstāvība varēs izmantot. Taču ar Kaimiņu bija problēma, ka viņš ir Saeimas deputāts, kam ir īpašs neaizskaramības statuss. Līdz ar to nekādi nav iespējams sākt viņa kriminālvajāšanu tā, lai tas nebūtu publikas acu priekšā. KNAB ir jālūdz Saeimas piekrišana kriminālvajāšanai. Dabiski, ka, ja šāda lieta tiek apspriesta un balsota parlamentā, tas kļūst visiem medijiem redzams. KNAB darbinieki bija pat ļoti solīdi - maigi uzrunāja deputātu par Artusu, ļāva viņam izstāstīt savu sāpi žurnālistiem, nesaslēdza viņu rokudzelžos un nepielietoja varu, lai iedabūtu autobusiņā. Tur varbūt Kaimiņš nokļūdījās, mierīgi padodoties, jo vajadzēja sparīgi pretoties, spalgi kliegt un spārdīties ar kājām - tad teijāteris būtu sanācis efektīgāks. Burvīgi būtu, ja KNAB darbinieki viņam izlauztu rokas vai kā apskādētu - «taisnības cīnītājam» tad būtu vēl lielāks bars uz rokām nēsātāju.
Aizkustinošā Strīķes solidaritāte ar politisko konkurentu Kaimiņu ir mazliet pārsteidzoša, jo nupat vēl nesen uz KPV.LV politiķa, advokāta Alda Gobzema aicinājumu draudzēties un sadarboties Strīķe atbildēja ar nicīgu augstprātību. Gobzems sadusmojās un piepeši atcerējās, ka Strīķe un Jurašs ir «vilkači uzplečos». Taču tagad laikam ir JKP un KPV.LV mīla.
Ko tas varētu nozīmēt? Vai tikai nav tā, ka abām partijām ir viens idejisks un finansiāls avots? Vai varētu būt tā, ka abām aiz muguras sēž viens vīriņš, Rūdolfs Meroni no Šveices, kam naudiņas gana un kas abas partijas bīda kā bandiniekus šahā uz priekšu? Varbūt viens bandinieks kļūs par dāmu, varbūt otrs, varbūt abi. Ja abi, tad jau pavisam lieliski - būs divas destruktīvas, ākstīgas, liekulīgas, populistiskas partijas parlamentā. Tāds parlaments, kurā daudz kaimiņu un strīķu, nodarbosies ar visu ko citu - bļaus, piemēram, ka valstī uzdarbojas maksātnespējas mafija, ka vajag aizliegt spēļu elles, bet nekad nevaicās, kur Meroni licis tranzītuzņēmumu mantu un naudu, ko viņam savulaik uzticēja bijušais ģenerālprokurors Jānis Maizītis.