Vecie vairs nevar, jaunie vēl neprot
Valsts prezidents Raimonds Vējonis, tiekoties ar 13. Saeimā ievēlētajām partijām, ir parādījis, ka nav gluži tas paglupais laucinieks, kā viņu daždien kariķē. Katrā ziņā prezidenta prasība premjera kandidātiem pēc pielaides valsts noslēpumam ir kaut kas viltīgi jauns un intriģējošs. Līdz šim vēl vēsturē nav bijis šādas prezidentu prasības premjera amata kandidātiem.
Pret šādu prasību grūti iebilst, jo iedomāsimies, cik nelāgi būtu, ja ar lieliem puķu pušķiem un aplausiem Saeimā tiktu nobalsots par jauno Ministru prezidentu, bet nākamajā dienā Satversmes aizsardzības birojs sacītu: «Ziniet ko, kungi un dāmas, šim premjeram mēs nedodam pielaidi.» Tā būtu liela neglītība, un tas būtu arī laika zaudējums, jo kandidāta meklēšana būtu jāsāk no sākuma.
Visseksīgākais ir jautājums, kurš tad īsti ir tas premjera amata kandidāts, par kuru ir šaubas, vai viņš dabūs pielaidi. Pagaidām mēs zinām trīs iespējamos jaunos premjerus - Jāni Bordānu (Jaunā konservatīvā partija), Aldi Gobzemu (KPV LV) un Arti Pabriku (Attīstībai/Par). Tiešām Bordāns? Vai Gobzems? Bet varbūt Pabriks?
Vējonis gaida kandidātu, kam būs pielaide un vairākums Saeimā. Bet situācija ir sarežģīta, jaunā Saeima ir sadrumstalota. Vecās koalīcijas partijas ir stipri zaudējušas agrāko ietekmi, bet arī jaunajiem spēkiem nepietiek mandātu, lai diktētu noteikumus.
Krieviem ir teiciens: «Ja pasteigsies, sasmīdināsi ļaudis!» Bordāns ir pasteidzies, sevi iesēdinot premjera krēslā, atstājot ārpus koalīcijas Saskaņu un ZZS un sadalot pārējām partijām ministrijas pēc principa «šim došu, tam nedošu». Viņš diezgan īpatnēji grib piešķirt ārlietu ministra posteni nevis kādai no partijām, bet bezpartejiskam diplomātam. Nu nevajag tik klaji izpaust, ka Latvijai nav patstāvīgas ārpolitikas!
Bordāns tā varētu uzvesties, ja viņam būtu vismaz 51 mandāts, taču pagaidām viņam ir tikai 16 JKP mandāti.
Pagaidām vēl nav aizdzijušas priekšvēlēšanu kaismē cirstās brūces. Var ņemt, kuru jautājumu grib, un atrast, ka pastāv pretrunas. Piemēram, ar tiesiskumu. Tiesiskuma karogu vicina JKP. Taču kas tas ir par tiesiskumu, ko gribētu panākt šī partija?
Ir viens klasiskais tiesiskums, ka pastāv likumi, kuri visiem jāievēro. Ja kāds pārkāpj likumu, tad saņem atbilstīgu, samērīgu sodu. Tiesu vara ir atdalīta no citām varām un ir neatkarīga no politiskām partijām. Tiesu prāvām jānotiek saprātīgos termiņos. Tiesiskā valstī likumi netiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku, netiek rakstīti likumi speciāli kādai vienai lietai. Nevienu nedrīkst saukt par noziedznieku bez tiesas sprieduma. Lai kādu notiesātu, jābūt pierādījumiem.
Taču JKP «tiesiskums» ir krasā pretrunā ar šīm ābeces patiesībām. JKP ir par to, lai politiķus un amatpersonas varētu iedalīt «sliktajos» un «labajos», attiecīgi tad «labo» nedarbus atstājot bez ievērības, bet «sliktos» represējot. JKP ir par to, lai viena politiska grupa var izmantot noklausīšanos, izsekošanu, iekļūšanu, lai izspiegotu konkurentus. JKP ir par to, lai, piesedzoties ar antikorupcijas karogu, varētu makšķerēt un fabricēt pierādījumus, iemācot viltus lieciniekiem, kā tiem jārunā tiesā. JKP ir par to, ka, lai izdarītu spiedienu uz izvēlēto upuri, drīkst lietā ievilkt, šantažēt un nepatiesi apsūdzēt viņa radiniekus, draugus, paziņas, biznesa partnerus, pat mājkalpotājas un preses sekretārus. JKP ir par to, lai represīvo iestāžu pusratā atstātās, nekvalitatīvi izmeklētās lietās tiktu iedarbinātas propagandas metodes. Lai, noplūdinot daļu operatīvās informācijas pietuvinātiem medijiem, varētu manipulēt ar sabiedrības prātu, un izvēlētais upuris tiktu maksimāli dēmonizēts. JKP ir pārliecināta, ka pret noziedzību drīkst cīnīties ar noziedzīgām metodēm kā Krievijas vai Holivudas kino.
Kā var zināt, ka JKP ir par to, jo neko tādu nav runājusi un arī tās programmā nekā tāda nav? To var zināt, ja atceras, ko darīja šīs partijas politiķi Juta Strīķe un Juris Jurašs, kad viņi strādāja KNAB.
Nezin, vai šādam «tiesiskumam» varētu būt liels atbalsts jaunajā Saeimā. Cik par šo tēmu ir dzirdēts no KPV LV politiķiem, viņu izpratne par tiesiskumu tomēr ir tuvāka normālajam, nevis JKP izkropļotajam tiesiskumam.
Jaunā Vienotība un Attīstībai/Par savulaik bija Vienotība, kas Strīķi un Jurašu izmantoja par saviem ķēdes suņiem, taču tas bija agrāk. Tagad suns pats ir politiski varens un var iekost agrākajam saimniekam. Iedot JKP par daudz varas bīstas arī šīs partijas.
Bet Nacionālā apvienība (NA) pavisam nesen smagi cieta no JKP «tiesiskuma». Pirms vēlēšanām Jurašs bļāva, ka NA politiķi Raivis Dzintars un Imants Parādnieks esot saņēmuši milzīgus kukuļus. Izrādījās, ka Jurašs melo - viņam nav nekādu dokumentu pret NA politiķiem.
Tas ir tikai par tiesiskumu. Bet vēl jau ir tēmas par valsts pārvaldi, par toleranci pret minoritātēm, par to, kā valstij iegūt un kā tērēt naudu. Tur arī partijām ir plaisu plaisas un švīku švīkas cauri un apkārt. Nevar teikt, ka tās pagalam fatāli nepārvaramas, bet viegli nebūs.