Peļu kari par Šveices sieru
Līdzšinējās valdošās koalīcijas partijas ir atstātas mazākumā – ZZS, Jaunā Vienotība un Nacionālā apvienība vairs nevar izveidot valdību. Taču arī tā sauktie jaunie spēki, lielie pārmaiņu nesēji, nav vinnējuši – Jaunajai Konservatīvajai partijai (JKP) un KPV LV katrai ir 16 mandātu un kopā 32. Ar to nepietiek, lai kaut ko pārmērīgi diktētu.
Ko tauta gribēja sacīt, nobalsojot tā, kā nobalsoja? Tur var būt visādi tulkojumi, bet izskatās, ka vēlēšanu rezultāts ir skarbs, skaļš pliķis valdošajām partijām. Tās ir ieliktas kaktā... Taču arī ne padzītas no mājām.
Un arī jaunajiem spēkiem tauta nav tā īsti devusi iespēju pievākt sev visu tētuka mantojumu. Tāpēc nevar situāciju tā tulkot, kā to iedomājas JKP premjera kandidāts Jānis Bordāns: «Es, mani, ar mani, man!» Pagaidi, dēls! JKP ir 16, nevis 100 un ne arī 51 mandāts.
Ne «jaunie», ne «vecie» neko nevar viens bez otra - nāksies vien meklēt kompromisus. Taču ar šo lietu joprojām pagalam nevedas. Partijas ne par ko nav vienojušās. Ir bijušas neskaitāmas tikšanās gan partiju starpā, gan trim premjera amata kandidātiem runājoties ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Arī tāda kā bumbiņas iespēle prezidenta pusē - lai Vējonis uzņemas atbildību un nosauc kandidātu. Savukārt Vējonim diezin vai ļoti gribas nosaukt uzvārdu, par kuru Saeimas vairākums nenobalsos. Taču kaut kas viņam būs jānosauc - pārmērīga vilcināšanās arī nav nekas labs. Jo ilgāk valsts dzīvos bez jaunas valdības, jo neglītāk izskatīsies politiķu ņemšanās ar šo tēmu, līdz beidzot neglīti, kārpaini, saraini izskatīsies visi pasākumā iesaistītie.
Jo ilgāk valsts dzīvos bez jaunas valdības, jo neglītāk izskatīsies politiķu ņemšanās ar šo tēmu, līdz beidzot neglīti, kārpaini, saraini izskatīsies visi pasākumā iesaistītie
Un pēc tam? Ja izšūpos gan vienu, gan otru, gan trešo kandidātu? Atkal kā 1995. gadā aicinās kādu «cilvēku no malas», kādu enerģisku personāžu ar bārdu un skumjām acīm? Diezin, kurš tad tagad varētu pildīt Andra Šķēles lomu mūslaiku lugā? Aigars Rostovskis, Jānis Endziņš vai kāds pagaidām neidentificēts X kungs?
Varbūt tad nav ko ākstīties un jāaicina par premjeru Šveices advokāts Rudolfs Meroni, kurš smīnēdams sēž bēniņos virs skatuves un rausta ar auklām jo paprāvu bariņu, laikam pat vairākumu jaunās Saeimas deputātu no dažādām partijām. Lai nāk lejā un atklāti pastāsta publikai, ko vēlas!
Kāpēc jāmāžojas un jāraksta JKP programmā aizmiglota frāze: «Lielās ostas jāpārņem valsts pārvaldībā.» Kāda tur valsts? Skaidrs, ka plāns ir prihvatizēt ostas, un pašvaldību izstumšana no brīvostu pārvaldēm būs tikai pirmais solis uz garšīgo mērķi. Pēc tam vajadzēs pārveidot ostu pārvaldes par kapitālsabiedrībām, un pēc tam tās pievākt. Zinot, ka no ZZS puses te varētu būt pretdarbība, gluži dabiski, ka JKP velk «sarkano līniju» un cenšas panākt tās neņemšanu valdībā. Ideālais sapnis ir tāds, ka Rīgas un Ventspils ostas būs ar augstām sētām iežogoti, niknu suņu apsargāti ārzemnieku privātīpašumi un tajās ne Latvijas valsts, ne pašvaldības vairs netiks laistas iekšā. Latvju bauri iedomājušies, ka būs saimnieki savā zemē? Nu, humors.
Jaunās valdības sastādītāji pašlaik grūstās pie siles, grābstās ap veselību un tieslietām, raksta valdības deklarācijas variantus, taču var pienākt brīdis, kad sponsors politiķiem paprasīs, kur ir darbi, kad tiks pildīta uzticētā misija novest līdz kliņķim tranzīta nozari un tad atdot to par centiem Rudolfam? JKP solījums apturēt dzelzceļa elektrifikāciju arī ir viena no tālejošā plāna sastāvdaļām - vispirms neelektrificēs, lai novājinātu Latvijas tranzīta nozares konkurētspēju līdz nullei. Pēc tam elektrificēs. Tas būs bezdievīgi dārgi, daudz dārgāk nekā, ja darbs tiks veikts saskaņā ar pašreizējiem aktuālajiem plāniem. Un tā dārgā nākamības elektrifikācija šā vai tā tiks uzkrauta nodokļu maksātāju kupriem.
Lai šīs jaukās lietas realizētu, ar vienu JKP nepietiek. Vajag, lai arī citi parakstās. Taču tik vienkārši nebūs. Viena daļa no Meroni rokas ēdušo var uzmest un pateikt, ka neko nezina, prasīt no šveicieša vēl un vēl, tik asiņaini sakosties savā starpā par tiem atsviestajiem kumosiem, ka ostu štelle nekust no vietas. Viena daļa visu ko sola šveicietim, bet ņem arī no vietējiem aligatoriem. Un tur tās intereses tā īsti nesakrīt. Jācer, ka politiķi būs tik alkatīgi, ka slauks un slauks šveicieti, līdz viņam beigsies nauda, ko dot kukuļos.
Apmēram tādas ir jaunās pārmaiņas un to nesēji. Ja tauta redzētu, kā šie aktieri izskatās bez grima, tai paliktu nelabi. Agrāk vai vēlāk nāks saprašana, kas notiek. Jācer, ka tā neatnāks par vēlu.