Interneta vietnē Wikileaks pieejams diezgan apjomīgs materiālu klāsts par Latviju – publicēti slepeni un pusslepeni dokumenti par laika periodu no 2006. līdz 2010. gadam.
Lasot šos dokumentus, kļūst saprotams, kāpēc Wikileaks dibinātājs Džulians Asanžs tiek vajāts par it kā seksuālu vardarbību, bet interneta vietni kāds nemitīgi cenšas uzkārt. Amerikāņu diplomāti un daudzu valstu politiķi un amatpersonas tur parādās visai nepievilcīgā gaismā. Nekā tīkama tur nav arī par Latviju – redzams, ka amerikāņi to vien dara kā iejaucas Latvijas iekšējās lietās, dancinot un dresējot latvju bāleliņus; latvju bāleliņi savukārt to vien dara kā pieglaimīgi iztop amerikāņu diplomātiem, raksta ziņojumus, taisnojas, melo, lien uz vēdera un bučo kurpes, pilnīgi aizmirstot jelkādu pašcieņu.
Ir 2003. gada jūnijs. Toreizējais ASV vēstnieks Braiens E. Karlsons toreizējam Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Jānim Maizītim vaicā: «Paklau, mūsu korporācija Procter&Gamble te kaut ko strīdas ar latviešu poligrāfijas firmu par kaut kādu naudu. Vai tu nevari uzrakstīt, kādus operatīvos pasākumus tu plāno un kādus uzdevumus prokuratūra ir devusi policijai?»
«Jā, ser, klausos, ser!» izstiepies miera stājā, moži noskalda Maizītis.
«Es ceru, ka tu saproti, ka krimināllieta nedrīkst būt par Procter&Gamble nodokļu mahinācijām, bet tai jābūt pret latviešu poligrāfijas firmu?»
«Jā, ser, tiks izdarīts, ser!»
Līdzīgi kā amerikāņu filmas Kasablanka noslēguma kadros šis brīdis kļuva par jaunas draudzības sākumu. Tāds ģenerālprokurors, kas vēstniekam ēd no rokas, bez ierunām izpilda pavēles un izpauž izmeklēšanas noslēpumus, ir tieši tas, kas Karlsonam vajadzīgs. Šādam ģenerālprokuroram ASV vēstniecība stāvēs aiz muguras kā mūris daudzus nākamos gadus, līdz pat brīdim, kad 9. Saeima nenobalsos par viņa pilnvaru turpināšanos.
2007. gada aprīlī ASV vēstniece Ketrina Toda Beilija ziņo Vašingtonai par ASV diplomātiskā korpusa darbinieku tikšanos ar Maizīti: «Maizītis jūt, ka arestētais Ventspils mērs Aivars Lembergs ir cieši saistīts ar drošības likumu grozījumiem. Maizītis tic, ka ar valdībā veiksmīgi pieņemtajiem drošības likumu grozījumiem Lembergs apdraud demokrātiju un nacionālo drošību.» Tātad nevis par kaut kādiem noziegumiem Lembergs tika arestēts, bet tāpēc, ka gribējis grozīt likumus! Bet tas,
ka kāds vēlas parlamentāro kontroli pār drošības iestādēm, tas apdraud
demokrātiju!
Patiesībā bēdīgi slavenajiem drošības likumu grozījumiem ar Lembergu nav ne mazākā sakara. Grozījumu tekstu kādi Aigara Kalvīša valdības laika ierēdņi bija nošpikojuši no līdzīga satura Vācijas likuma. Premjers un valdošās koalīcijas politiķi pat nenojauta, kāda milzīgu apmēru skandalēšanās tiks uzpūsta no šiem grozījumiem, ne ļaunākajos sapņos neparedzēja, ka par šiem grozījumiem notiks referendums, ka beigu galā, kaut arī referendumā tauta nebūs pateikusi, ka grozījumi ir slikti, tik un tā nāksies piekāpties un grozījumus atcelt. ASV vēstniecībai ne tik daudz bija bažas par drošības likumu grozījumu saturu, kā nepieciešamība principā parādīt Latvijas valdībai tās vietu pie poda: «Neesat jūs nekāda Vācija, kur tautas priekšstāvji paši pieņem likumus! Un neiedomājieties, ka bez mūsu atļaujas jūs vispār varēsit kaut vienu komatu mainīt kādā likumā!»
2007. gada rudenī ASV vēstniecība sajuta, ka varētu notikt mēģinājumi atbrīvot no amata Maizīti un SAB priekšnieku Jāni Kažociņu. Wikileaks ziņojumos redzams, ka amerikāņi ir bez aplinkiem draudējuši – ja tiks atlaists Maizītis, tam būs smagas sekas ASV un Latvijas partnerattiecībās. Latvijas politiķi pārbijās un Maizītim klāt neķērās. Atkal jau kuro reizi latvju politiķiem nācās nolaist asti un atskārst, ka pasaules lielvara, nevis viņi, nosaka, kam būs palikt amatā, kam krēslu zaudēt.
Maizītis nav vienīgais vērtīgais sabiedroto informētājs. Ar klauvēšanu ir nodarbojies arī Kažociņš, KNAB darbiniece Juta Strīķe, KNAB bijušais priekšnieks Aleksejs Loskutovs. Strīķes un Loskutova gadījumā, iespējams, abi varētu būt pauduši amerikāņiem tādas krimināllietu detaļas, kuras var uzskatīt par valsts noslēpumu. Loskutovs ir bijis īpaši unikāls stāstnieks – viņa ziņojumos mudž ne tikai politizēta, banāla leksika, bet tiek stāstītas visneiedomājamākās tenkas. Piemēram, viņš pilnā nopietnībā pieļauj, ka Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks Vladimirs Vaškevičs varētu būt pats organizējis atentātu pret sevi. Vaškeviča aizlidošanu uz Kipru, uz meitas kāzām, Loskutovs tulko kā bēgšanu no valsts un tādā garā. Un vispār nevar saprast, kāpēc korupcijas apkarotājam tik gari un plaši jāstāsta amerikāņu vēstniecībai par savu netīksmi pret vienu amatpersonu.
Interesanti ir lasīt, kas vairāku gadu garumā ASV vēstniecībai Latvijā ir šķitis svarīgi, kas nē. Bija savulaik tāds pasu skandāls, kas Latvijas plašsaziņas līdzekļu telpā un sabiedrībā nekādu lielo rezonansi neizraisīja. Toties ļoti nopietni, ar neslēptām šausmām reaģēja amerikāņu diplomāti, kuri faktā, ka Latvijā var tikt izsniegtas kreisās pases, saskatīja lielu apdraudējumu savas valsts drošībai. Un pamatoti saskatīja, jo tas, kurš iegūst kreisu Latvijas pasi, ir iekļuvis Šengenas zonā, no kuras savukārt var doties uz ASV un rīkot tur terora aktus vai spiegot.
ASV diplomāti nemaz nesatraucās par jautājumu: Aivars Endziņš vai Valdis Zatlers. Šajā gadījumā nekāda spiediena uz parlamentu nebija. Wikileaks lapās redzama rāma analīze, ka neatkarīgi no tā, vai par Valsts prezidentu taps viens vai
otrs – Latvijas ārpolitiskais kurss nemainīsies. Tikmēr Endziņu atbalstošie spēki ar visu savu būti centās radīt iespaidu, ka par Endziņu stingri iestājas arī ASV un visa progresīvā cilvēce. Zinot, ka Latvijas politiskajā vidē ir pieņemts bez lielas tielēšanās izpildīt ASV vēstniecības rīkojumus, mēdz būt gadījumi, kad iekšpolitiskajās cīņās atsevišķi spēki mēdz blefot – izmantot ASV vēstniecību kā bubuli, ar kuru biedēt pārējos. Lai gan ne vienmēr un ne par katru jautājumu amerikāņiem tiešām ir noteikts viedoklis.
Patīkami pārsteidz bijusī prezidente Vaira VīķeFreiberga. Viņa nav gājusi ziņot, viņas darbošanās līmenis ir bijis par augstu, lai tecētu uz vēstniecību un atskaitītos.
Wikileaks lapas apstiprina to, kas jau tāpat bija nojaušams – ebreju kompensācijas ir ASV vēstniecības lobēts likumprojekts. Redzot, ka tagad ikviens var izlasīt Ketrinas Todas Beilijas ziņojumu, kas sākas ar vārdiem «Mūsu lobētais jautājums...», to vairs neslēpj arī pašreizējā ASV vēstniece Džūdita Gārbere. Tas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk jautājums atkal tiks aktualizēts un parlamentu piespiedīs nobalsot par kompensāciju piešķiršanu ebreju kopienai.
Vai tā ir mūsu valsts?