Šomēnes apritēja gads, kopš, nomainot iepriekšējo vadītāju Romānu Apsīti, amatā stājies tiesībsargs Juris Jansons. Tiesībsarga funkcijās neietilpst rīkot šovus, rīt nažus un lēkt cauri degošiem riņķiem, bet veicināt personu tiesību aizsardzību, sekmēt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem cilvēkiem, veicināt labas pārvaldības principa ievērošanu un tamlīdzīgas smalkas lietas, kas prasa juridisku precizitāti, mieru un nosvērtību savās runās un kustībās.
Tāpēc tiesībsarga un viņa biroja darbība nav bijusi trokšņainā sabiedrības uzmanības centrā. Patiesībā miers un precizitāte bija tas, ko no Jansona vajadzēja vispirmām kārtām, jo, kā tas bija gadījies, kā ne, Apsīša laikā Tiesībsarga birojs par sevi bija radījis iespaidu kā par dāmu intrigu čūsku midzeni, kur cita cenšas noēst citu un visas kopā Apsīti. Jansonam brīnumainā kārtā sava pirmā darba gada laikā ir izdevies pārtraukt kantora mobinga un bosinga tradīcijas, un tagad birojs strādā.
Lai arī ne bieži, bet šad tad Tiesībsarga birojs ir atgādinājis par savu pastāvēšanu, piemēram, asi vēršoties pret Valsts ieņēmumu dienesta tieksmēm iekasēt nepamatoti augstus nodokļus no tiem, kas pārdevuši savu vienīgo nekustamo īpašumu.
Ar cilvēktiesībām mūsu valstī ir diezgan čābīgi, jo ir gana daudz gadījumu, kad cilvēki tiek neattaisnojami ilgi turēti apcietinājumā bez tiesas, ir cilvēki, kas nosēdējuši ilgu laiku cietumā bez vainas, ir virkne politisku krimināllietu. Skaidrs, ka tiesībsargs nebūs tas, kura spēkos ir vienā dienā panākt vienu taisnību un vienu likumu visiem, skaidrs, ka uz savas taisnības pierādīšanu daudziem būs jāpagaida Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, tomēr ir vismaz viena institūcija, kurai var uzrakstīt sūdzību un saņemt kompetentu jurista atbildi.
Tiesībsarga darbu nevar neapgrūtināt tas, ka pašlaik pie varas ir partijas, kas sevi pašpasludinājušas par «tiesiskuma un reformu koalīciju», taču praksē ar vārdu «tiesiskums» tās saprot pašu piekopto tiesisko nihilismu, tiesībsargājošo iestāžu patvaļu un tiesas prāvas, kas notiek «vienos vārtos». Tāpēc no Tiesībsarga biroja pašlaik nevar gaidīt daudz un jāpriecājas, ka tāds birojs vispār ir.
Ir arī viena ļaužu grupa, kura nepriecājas par tiesībsarga veikumu gada laikā. Tie ir tā sauktie sorosīti jeb uz Džordža Sorosa finansējuma uzbūvētais dažādu nevalstisko organizāciju un mediju tīklojums, kas acīmredzot savulaik bija cerējis, ka Tiesībsarga birojs būs tam bezierunu lobijs, ar kura palīdzību stumt cauri savas likumdošanas kaprīzes. Jansons savukārt kaut kā neprotas, laikam nesaprot savu misiju, tāpēc tā vien izskatās, ka jaukie ļaudis no delnām un providusiem jau drīz centīsies likt viņam saprast, kur vēži ziemo. Faktiski spiediena kampaņa pret tiesībsargu jau ir sākusies, tikai pagaidām vēl aizplīvurotā formā.
Marta sākumā sabiedrība par atklātību Delna prezentēja savu pētījumu, kurā par valstiskā godaprāta sistēmas novērtējumu viszemāko punktu skaitu bija ieguvis Tiesībsarga birojs. Tas nekas, ka pētījumā intervēta kāda ar Apsīti konfliktā bijusī dāma un pētījuma periodā ietilpst kādi trīs mēneši, kuros Jansons vēl nemaz nebija tiesībsargs. Virsraksts par «negodprātīgo tiesībsargu» ir aizgājis tautās un pavairojies internetā.
Tikmēr portālā politika.lv un tālāk sociālajos tīklos un portālos, tajā skaitā arī delfi.lv, tika izplatīts Annijas Mazapšas raksts Tiesībsarga bālais gads, kurā veikta tāda kā analīze par Jansona un viņa vadītā biroja veikumu. Autore izsaka mazliet komplimentu par to, ka birojā beigušies kašķi un birojs publicējis tiesībsarga 2011. gada ziņojumu bērnu tiesību jomā, tomēr raksta būtiskākā daļa ir kritika. Biroja stratēģija esot plaša un nekonkrēta, tiesībsargs neesot ņēmis vērā nevalstisko organizāciju ieteikumus utt.
Tiem, kam nav dzīvē nācies saskarties ar tādu nelaimi kā stratēģija, jāpaskaidro, ka stratēģijas, gribot vai negribot, ir spiestas rakstīt visas valsts institūcijas un uzņēmumi, jo ir tā pieņemts, ka tām ir jābūt. Parasti šo nepateicīgo darbu uzgrūž mārketinga vai sabiedrisko attiecību darbiniekiem, kuri dokumentā iekļauj virkni pasākumu, kurus patiešām iestāde plāno darīt, un apaudzē tekstu ar kaudzi pārgudru frāžu, un jaunmodīgiem leksikas kropļiem, angļu valodas kalkiem – cilvēkspēja, ilgtspēja. Jebkuru šādu stratēģiju var interpretēt kā pilnīgu štruntu un to pašu stratēģiju var slavēt kā izcilu – jautājums tikai, kas to vērtē. Portāla politika.lv autorei Mazapšai tiesībsarga stratēģija nepatīk.
Vēl viņai nepatīk, ka tiesībsargs daudz runā par «sabiedrībā nevis nozīmīgiem, bet gan populāriem jautājumiem, piemēram, par elektroenerģijas tarifiem, fotoradariem, bērniem, mācību materiālu iegādi skolās». Šādi tiesībsargs iegūstot publicitāti sabiedrības acīs, tomēr profesionāļu vidū viņa autoritāte nepalielinoties.
Tad ko tiesībsargam vajadzētu darīt? Laikam jau tiesībsargam nav nekādu variantu tapt nekritizētam. Jo, ja viņš neskartu bērnu, radaru un tarifu tēmas, tad viņu par to sistu. Ja viņš tās skar – arī slikti. Savulaik KNAB vadītājs Normunds Vilnītis sorosītiem bija sliktais tāpēc, ka neatbalstīja savu darbinieku tieksmes rīkot populistiskus šovus. Jansons turpretī ir sliktais tāpēc, ka pārāk populistisks. Bet tomēr bāls? Jo virsrakstā taču teikts Tiesībsarga bālais gads.
Beigtu jau nu labāk dāmas un kungi runāt liekulīgos eifēmismos. Skaidrs, ka ne jau Tiesībsarga biroja stratēģija ir Jansona grēks. Jansonam ir trīs pavisam citi šausmu grēki, kurus laikam jau viņam nepiedos. Pirmkārt, tiesībsargs nesaskatīja seksuālo minoritāšu diskriminācijas pazīmes priekšvēlēšanu antireklāmas plakātā Geji balsos par Vienotību. Otrkārt, Jansona birojs neatbalstīja geju, lesbiešu, transpersonu un viņu draugu biedrības Mozaīka likumdošanas idejas par partnerattiecību reģistrāciju. Treškārt, Jansons atzinās žurnālam Kas jauns?, ka neies uz praidu. Tāds tiesībsargs nav pareizais tiesībsargs.
Bet nu tad tā arī būtu teikuši Delna un politika.lv: "Jansons ir sliktais, jo nodarbojas ar kaut kādām neaktuālām bērnu tiesībām. Aktuālas un prioritāras ir geju un lesbiešu tiesības! Mēs būsim ar viņa darbību apmierināti tikai tad, kad Tiesībsarga biroja karoga mastā plīvos varavīksnes krāsu karogs!» Bet Delna un politika.lv šļūc tā jezuītiski riņķī un apkārt – ķidājot stratēģiju, taisot «pētījumu» par godaprātu, publicējot bālus rakstus, kuros nav pat pateikts, kas patiesībā kremt.