Valdošajām politiķu aprindām ar partiju apvienību Vienotība priekšgalā ir grūti dzirdēt tādu vārdu salikumu kā grinbergu lieta.
Tāpat, dzirdot pieminam šo savulaik tik skaļo krimināllietu, prieks neielīst arī ārvalstiski nevalstisko organizāciju darbinieku sirdīs. Arī prokuroriem, kuri izcēlušies kā aktīvi politisko spēlīšu dalībnieki, grinbergu lieta jau sen vairs neizsauc gaviles un pacilātu garastāvokli.
Grinbergu lieta ir pamācoša un dziļi simboliska – tā spilgti atspoguļo tos procesus, kas Latvijas politisko cīņu arēnā notiek pēdējo desmit gadu laikā – grinbergu lietā vienkopus redzamas vai visas tās apkarošanas metodes, kādas it bieži tiek lietotas pret tiem Latvijas politiķiem, kuri nebīstas neklausīt ārzemju politekonomiskajiem grupējumiem un ideoloģiskajiem eksperimentētājiem.
Grinbergu lieta sākās kā skarba un drūma Ventspils mēra Aivara Lemberga apsūdzēšana smagos noziegumos pret valsti, bet beidzās kā traģikomiska prokuratūras un politiķa Krišjāņa Kariņa izgāšanās. Saprotams, ka daudziem šajā valstī gribētos, lai grinbergu lieta pazustu no vēstures un ļaužu atmiņas, tāpēc notiek mēģinājumi devalvēt tās nozīmi ar frāzēm: «Kas tad tur kaut kāda grinbergu lieta? Tas jau tik tāds nieks, nenozīmīga lietiņa.» Vienā no valdošo koalīciju kvēli balstošajiem plašsaziņas līdzekļiem grinbergu lieta nesen saukta pat par izžūstošu peļķi.
Tomēr, ja patin laika filmu atpakaļ, atmiņā uzaust aina, kā izskatījās grandiozā, skandalozi bangojošā Grinbergu jūra, kuras krastos, sapņaini tālē vērdamies, kareivīgie politiķi, propagandisti un represīvo iestāžu pārstāvji smēlās iedvesmu aizvien jauniem avīžrakstiem un publiskiem izteikumiem par «smagos noziegumos apsūdzēto Lembergu». Uzbrucēju pulkā nepietika ar vienu pašu Ģenerālprokuratūru – vēl arī KNAB metās talkā, lai gan tam neviens to pat neprasīja un ar korupciju stāstam nebija nekāda sakara.
Stāsts bija par to, ka 2005. gadā toreizējais ekonomikas ministrs, tagad Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš (tolaik JL, tagad V) bija parakstījis un nosūtījis uz Ventspils domi papīru, kurā bija pieprasīts iecelt Ventspils ostā par pilnvarnieku Ojāru Grinbergu.
Kurā ostā? Ventspilī ir Ventspils brīvosta.
Kuru Ojāru Grinbergu? Dokumentā, ja to tā vispār var saukt, nebija norādīts amatā ieceļamās personas kods.
Saņēmusi šādu pretēji lietvedības standartiem noformētu papīru, Ventspils dome lūdza ministriju atsūtīt jaunu, labotu dokumentu, taču smalkais ministrs Kariņš savas pavēles nepildīšanu uztvēra kā personīgu apvainojumu, un metās žēloties prokuroriem. Prokurori, kas it kā ir juristi, nevis deva saprātīgu padomu ministram, kā pareizi jāraksta rīkojumi, bet ar radošu kaisli ņēmās sacerēt apsūdzību, kurā inkriminēja Lembergam baisus noziegumus – viņš, būdams valsts amatpersona, ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli un izdarījis tīšas darbības, kas radījušas smagas sekas valsts varai un pārvaldības kārtībai, kā arī ar likumu aizsargātu personu tiesībām un interesēm.
Ja prokurori un Kariņš pirms karagājiena būtu izlasījuši valsts un pašvaldību attiecības regulējošos likumus un iepazinušies ar dokumentu noformēšanas standartiem, ja prokuroriem nebūtu pie dibena klāt pielikta politiskā pasūtījuma atspere, kas stumj darīt absurdus varas darbus un atņem spēju loģiski domāt, tad šāda krimināllieta, dabiski, nebūtu iespējama. Taču kungi nebija paškritiski un sazin kāpēc iedomājās, ka likumus zina labāk par Ventspils mēru un pašvaldības darbiniekiem, kuri dokumentu aprites niansēs gadu gaitā ir apēduši ne vienu vien pudu sāls. Bet nu iedomība, pārgudrība un realitātes noliegums naudu nemaksā. Prokurori ar toreizējo ģenerālprokuroru Jāni Maizīti priekšgalā labi zināja, ka viņiem nebūs jāatbild par savu juridisko brāķi Tagad, kad Lembergs ir grinbergu lietā vinnējis visās trijās instancēs un vinnējis arī lietas par kompensācijas piedzīšanu no prokuratūras un KNAB, nevienam represīvajam vīriņam par to nekas nebūs. Ģenerālprokuratūrai nav savas naudas, ko izmaksāt Lembergam. Lembergs gan bija cerējis uz prokuratūras atvainošanos par sev nodarīto pārestību, taču arī atvainošanos nav no kā gaidīt – lai atvainotos ir nepieciešama spēja sajust kaunu, godaprāts, taču šādu mantu prokuroriem laikam nav tāpat kā naudas.
Grinbergu lietā sākumā vispār nekā nebija – tā radās uz līdzenas vietas no viena ministra kaprīzēm. Lieta sākumā bija gaužām vienkārša un konflikts bija atrisināms, uzrakstot pareizi dažus teikumus uz vienas lappuses, taču izauga neiedomājams dokumentu blāķis – jau sākumā 17 sējumi. Lai šo lietu izskatītu, trijās instancēs tika nodarbināti tiesneši, lieta vilkās mēnešiem un gadiem, lietas dalībnieki bija spiesti mērot tūkstošiem kilometru starp Ventspili, Kuldīgu, Liepāju un Rīgu. Lembergs bija spiests tērēt laiku, nebeidzamas stundas pavadot tiesas zālē, sniedzot klausītājiem lekcijas par to, kā patiesībā skan Latvijas Republikas likumi. Par to viņam tiesa piesprieda 3000 latu kompensāciju. Nav maz, tomēr tā ne tuvu nesedz tos zaudējumus, kādus viņam bija jācieš grinbergu lietā.
Šāda īsto grinbergiādē vainīgo palikšana bez soda iedvesmo arī mūslaiku Kariņu – vides aizsardzības un pašvaldību reformu ministru Edmundu Sprūdžu, kurš stingrā solī min sava priekšgājēja taku, uzstājoties par lielāko varoni un cīnītāju pret Lembergu. Sprūdžs ir kaut ko pārpratis un iedomājas, ka ir cēlāks un augstāks par pašvaldībām – ka ir pašvaldībām priekšnieks, bet pašvaldības viņam – kalponītes. Tā pati likumu ignorēšana, kaprīzes un absurdi gājieni, atstādinot Lembergu no amata. Lembergs tik un tā ir Ventspils mērs, lai cik reižu Sprūdžs viņu neatstādinātu. Bet var jau tādus kā Sprūdžs cilvēciski saprast. Uz Lemberga rēķina ne viens vien politikānis ir pelnījis savu atpazīstamību – kariņš pret Lembergu Kariņam lielā mērā palīdzēja dabūt biļeti uz Briseli; arī Sprūdžs cer kaut ko dabūt. Jo, ja nebūtu Lemberga, cerību ilgi vēl palikt smalkajās politiskajās aprindās viņam nebūtu nekādu.