Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam (Reformu partija) bija sapnis pašā vēlēšanu priekšvakarā paziņot tautai par triumfālu uzvaru tiesā pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu (Latvijai un Ventspilij).
Sajūsminātie atbalstītāji tad viņu mestu vairākas reizes gaisā, apbērtu ar ziediem un galvā uzliktu lauru vainagu. Taču priekšvēlēšanu triumfa vietā ir sanācis otrādi – lieta ir zaudēta, un ministra kavalkāde no Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesas namā pārrodas ar nolaistu asti.
Pagājušā gada oktobrī izdotais Sprūdža rīkojums Par Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga atstādināšanu no amata spēkā tā arī nestājās un tagad ir atcelts pavisam.
Bet citādi jau nemaz nevarēja būt. Jo, raugi, lai cīkstētos ar Lembergu, ir jāievēro likumi un jāzina likumi. Lai zinātu likumus, ir jābūt tos lasījušam. Taču Sprūdžs likumus grib tikai grozīt un uzskata, ka tos var neievērot, nezināt un nelasīt.
Līdzīgi savulaik jau izgāja ekonomikas ministram Krišjānim Kariņam (Jaunais laiks), kurš arī bija iedomājies, ka likumi skan tā, kā viņš ir iedomājies, nevis tā, kā tajos ir rakstīts. Šīs ministra iedomas pārvērtās grinbergu lietā, kurā Lembergs vinnēja visās instancēs.
Tagad Sprūdžs dodas pa tām pašām bēdīgi slavenajām kauju vietām, jo paziņojis, ka zaudēto lietu pārsūdzēs. Gara acīm jau var skatīt nākamību – kā Sprūdžs zaudē arī otrajā un trešajā instancē. Ordeņu kapitulam par šādu neatlaidību vajadzētu Sprūdžam piešķirt Grinbergu Kariņa pirmās šķiras ordeni ar bikšulenci un ķēdi.
Par neatlaidību, āzisku iespītību un bezkaunīgu valsts naudas šķērdēšanu. Jo ne jau no savas kabatas Sprūdžs maksās Lembergam un ne par savu naudu viņš algoja advokātus. Ar advokātiem tas vispār ir tik skaisti – tā vietā, lai uz tiesu pārstāvēt ministrijas intereses sūtītu kādu no ministrijas izcili atalgotajiem juristiem, Sprūdžs ir nolīdzis savas partijas biedrenes Ingas Antānes advokātu biroju un maksā tam par pakalpojumiem ar valsts naudu. Dabiski, ka tad lieta jāpārsūdz arī otrajā un trešajā instancē – lai izslauktu pēc iespējas vairāk valsts naudas.
Sprūdžs ne vien neprot zaudēt un nespēj saskatīt sava zaudējuma cēloņus savā nekompetencē, bet vēl ārdās, ka tiesa bijusi nepareiza – kā sūdzambībele skrien pie tieslietu ministra un Augstākās tiesas priekšsēdētāja, lūdzot pārbaudīt «iespējamos procesuālos pārkāpumus lietas izskatīšanā». Tas ir īpaši pretīgi, un, piemēram, Kariņš ko tādu neatļāvās. Ja abus salīdzina, tad Kariņš tomēr ir solīds, ar Rietumu skolu un manierēm, nevis kā Sprūdžs. Latvijas tiesu sistēma jau tāpat ir gana nomocīta ar dažādu politizētu murgustāstu izskatīšanu, taču ar to vēl nepietiek – ministrs vēl brūk virsū ar nepārprotamu, brutālu spiedienu. Ko tagad tiesneši lai domā, kas viņus gaida, ja viņi nespriedīs ministram pa spalvai? Skaidrs, ka pie pirmās iespējas ministrs viņiem atriebsies.
Ir viena acīmredzama pilnīga nejēdzība Latvijas Republikas likumos un lietu kārtībā: mūsu valstī nekas nav par krimināllietu safabricēšanu, absurdu tiesu darbu ierosināšanu politiskos nolūkos. Lembergs vinnē vienā lietā, otrā lietā, trešajā lietā, bet maksā nodokļu maksātāji. Advokātu birojs Triniti par zaudējumu prāvā saņem 12 950 latu. Tā ir visu mūsu nauda, kas ir noskausta bērniem, medicīnai, pensijām.
Tas nav normāli. Lai Sprūdžs maksā 12 950 latu! Un arī visas kompensācijas un gandarījumus Lembergam.