Saeima ir aizgājusi brīvdienās un atpakaļ būs septembrī.
Tas ir lieliski.
Vēl labāk būtu, ja šī Saeima atsāktu darbu kaut kad novembrī, decembrī, vēl labāk – ja nesanāktu uz sēdēm nemaz.
Jo katra diena, ko šī Saeima ir vadījusi it kā sviedrainā darbā tautas, demokrātijas un tiesiskuma labā, patiesībā ir bijis stipri vien lielā pretrunā ar tiesiskumu, demokrātiju un tautas interesēm. Aizvadītajās divās sesijās ir pieņemti vai mēģināts pieņemt virkni likumu, kas nekādā mērā nav savienojami ar patiesu vēlmi uzlabot valsts pārvaldi, padarīt valsti demokrātiskāku, pārvarēt plaisu starp varu un sabiedrību. Tā, piemēram, nevis ar domu par valsti, bet tādēļ, lai izveidotu sev kādas priekšrocības priekšvēlēšanu cīņā, valdošā partija Vienotība uzspieda Saeimai pieņemt Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu, ar kuru aizliedza politiskās reklāmas mēnesi pirms vēlēšanām. Šāds likums bija vajadzīgs, lai mazinātu iespējas izpausties partijām, kas nav pie varas un administratīvajiem resursiem. Likumjaunraži gan nepadomāja, ka šis pats likums būs tikpat izdevīgs arī Saskaņas centram, kas ir pie varas Rīgas domē un kam arī administratīvo resursu ir tik, ka maz neliekas. Jaunā likuma dēļ pašvaldību vēlēšanās bija rekordzema vēlētāju aktivitāte, jo, ja nav reklāmas, tad sabiedrībā rodas iespaids, ka partijas nemaz negrib, lai par tām kāds iet vēlēt. Un, ja negrib, tad kāpēc jāvēlē? Rezultāts ir vēl lielāka atsvešināšanās, lielāka plaisa starp varu un sabiedrību.
Valdošajai koalīcijai un jo īpaši Vienotībai ir raksturīga tieksme mainīt vēlēšanu spēles noteikumus tā, lai nostiprinātu savu varu, apgrūtinātu dzīvi konkurentiem un saknē aplauztu romantiskus spārnus iespējai dzimt kādiem jauniem politiskiem spēkiem. Likumus par referendumu latiņas pacelšanu, partiju finansēšanas griestiem un finansējuma ņemšanu no valsts budžeta, par priekšvēlēšanu tēriņiem un reklamēšanās ierobežojumiem valdošā koalīcija ir rakstījusi sev.
Sev, konkrētam gadījumam, pat speciāli pret vienu cilvēku – šādai attieksme pret likumu apzīmējums ir «tiesiskais nihilisms», nevis «tiesiskums». Jaunākais tipiskais piemērs no šīs sērijas ir tas, ka Saeimas gaiteņos pilnīgā nopietnībā tiek gudrots par likuma maiņu, lai pašreizējo KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi varētu iekārtot darbā SAB. Šāda likumu pārrakstīšana, lai tie atbilstu kāda konkrēta cilvēka matu krāsai, jau ir tik parasta lieta, ka politiķiem pat prātā neienāk mazliet tā kā kaunēties, viņi pat nesaprot, ka tā darīt nav labi.
Bet vainagojums īpaši perversai izpratnei par tiesiskumu ir mēģinājumi pieņemt likumu pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, lai liegtu viņam iespēju strādāt pašvaldībā, neraugoties uz to, ka viņš bauda iedzīvotāju uzticību. Jau pats princips, ka likumdevējs gudro par likumu, kas vērsts pret vienu cilvēku, ir slims. Ja šāds likums tiktu pieņemts, tas automātiski nonāktu krasā pretrunā Satversmei, vispārpieņemtajām Eiropas un pasaules cilvēktiesību normām. Ar to tiktu pasludināts, ka Latvijā nav spēkā nevainīguma prezumpcija – šī fundamentālā tiesību koncepcija. Ja šo likumu pieņemtu, tad faktiski no Satversmes būtu jāsvītro vārdi, ka Latvijas Republika ir demokrātiska. Un tomēr otrajā lasījumā atradās 38 (!) Saeimas deputāti, kas balsoja par demokrātijas atcelšanu.
Tas gan bija mazākums, un ar to nepietika, lai likumu pieņemtu. Slimā likuma atbalstītāju un pat izstrādātāju skaitā bija cilvēki, kas sevi sauc par juristiem – Andrejs Judins, Aleksejs Loskutovs. Kā jurists var parakstīt ko tādu?
Tomēr politoloģe Iveta Kažoka slavina šo Saeimu un ir sacījusi, ka «šī ir tiesiskumam vislabākā Saeima». Ja šī ir tiesiskumam vislabākā Saeima, tad melns ir balts, tiesiskais nihilisms, Satversmes pamatu graušana un patvaļa ir tiesiskums – brīvība ir verdzība, nezināšana ir spēks, kā to definēja dzīvnieki pazīstamajā Džordža Orvela darbā. Jācer, ka likumdevēji pa vasaru atpūtīsies, izvēdinās galvu un rudenī, skatot trešajā lasījumā grozījumus likumā par Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusu, murgus vairs neatbalstīs.