Māris Krautmanis / Viedokļi

Šā gada janvārī pēc ilgām un mokošām cīņām beidzot tika izveidota jaunā valdība ar Krišjāni Kariņu (Jaunā Vienotība) kā premjeru, kas jau pašā saknē bija paradokss un dīvaini, jo viņa partija starp piecām valdību veidojošajām ir vismazāk mandātus ieguvusī un arī pats Kariņš nebija tas populārākais starp kandidātiem. Iznāca tāds kā animācijas filmiņas sižets, kur dāvana no Āfrikas lauvas pienākas visvājākajam zvēriņam mežā – zaķītim. Tagad zaķītis vairs nav zaķītis, bet megazaķis – ietekmīgs un populārs, jo prot katrā otrajā teikumā iepīt vārdu «korupcija» un katru trešo teikumu sākt ar vārdiem: «Vēlreiz atkārtoju…»

Tuvojoties Ziemassvētkiem un Jaungadam, cilvēkiem ir labs prāts un patīkamas rūpes greznot eglītes, pirkt dāvanas un cept piparkūkas.

Izmantojot ASV Finanšu ministrijas lēmumu iekļaut sankciju sarakstā Ventspils mēru Aivaru Lembergu un Ventspils brīvostas pārvaldi, valdība ir veikusi «ostu apvērsumu» – pašvaldības pārstāvji no Ventspils brīvostas valdes tiek padzīti. Pie viena tas pats ir izdarīts arī Rīgas brīvostā. Ir veikti attiecīgi grozījumi ostu likumā, un brīvostu pārvaldes tiks pārveidotas par kapitālsabiedrībām. Ventspils brīvostas pārvaldi pārtaisīs par valsts akciju sabiedrību Ventas osta. Droši vien nepaies ilgs laiks un šīs kapitālsabiedrības tiks nodotas izprihvatizācijai. Pašvaldību pārstāvju padzīšana no ostām izbeidz līdz šim pastāvējušo pašvaldību un valdības interešu sabalansētību, mazina lēmumu pieņemšanas caurspīdību un palielina korupcijas riskus, jo lēmumi turpmāk tiks pieņemti šaurākā ļaužu lokā nekā līdz šim.

Ja nu Latvijā bija kāds labi strādājošs pārvaldības modelis, tad šis retums un dārgums lielajā parlamenta ražoto likumdošanas brāķu kaudzē bija ostu likums un brīvostu pārvaldes modelis. Šis bija gadījums, kad nevis Latvijai mācīties no ārzemju piemēriem, bet citām valstīm bija ko pamācīties no latviešiem. Ļoti tuvs Latvijas modelim ir Roterdamai (Nīderlande), kuras osta ir viena no darbīgākajām, progresīvākajām un lielākajām Eiropā. Līdz pat pagājušajai nedēļai Ventspils un Rīgas brīvostās bija pārvaldnieks un astoņi valdes locekļi, no kuriem četri bija valdības deleģēti, bet četri – pašvaldības pārstāvji. Tas nodrošināja caurspīdību, izsvērtu lēmumu pieņemšanu, sabalansētību starp valdības un pašvaldības interesēm un to, ka valdes locekļi skatījās cits citam uz pirkstiem.

Amerikas Savienotās Valstis iekļāvušas Aivaru Lembergu globālajā sankciju sarakstā, liecina ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (OFAC) paziņojums.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nolēmusi rosināt Rīgas domes atlaišanu, jo ministrijas ieskatā vietvara jau otro reizi nav spējusi izpildīt vienu no pašvaldības autonomajām funkcijām – nodrošināt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. VARAM ministrs Juris Pūce jau gara acīm redz sevi vēstures grāmatā kā Pūbliju Kornēliju Scīpionu Emiliānu Afrikāni Jaunāko, kam būs beidzot izdevies satriekt pīšļos un nolīdzināt līdz ar zemi Kartāgu jeb nešķīsto Rīgas domi.

Tepat netālajā Somijā premjerministrs Anti Rinne otrdien atkāpās no amata. Necik ilgi premjerēt viņam nesanāca – valdība tika izveidota 6. jūnijā pēc 14. aprīlī notikušajām parlamenta vēlēšanām. Kas tad īsti notika ar Rinni? Mierīgie somu pastnieki no Somijas valsts pasta operatora Posti bija atstājuši mājās somas un vairāk nekā divas nedēļas streikoja. 700 pastnieku bija saskaitušies, ka viņiem samazinās algas.

Par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu parakstījušies 40 500 Latvijas pilsoņu. Tas ir daudz vai maz? Ja skatāmies, cik vajag, lai reāli varētu notikt tautas nobalsošana, tas ir par maz – tur vajagot apmēram 150 tūkstošus, ko iepriekš ir izdomājusi Saeima, paceļot sevis atlaišanas griestus līdz tādiem augstumiem, kurus sasniegt praktiski nav iespējams. Ja no otras puses skatās, 40 500 cilvēku ir daudz – priekš tādas mazas valsts, kurā iedzīvotāju nav diez cik daudz, 40 500 ir visnotaļ solīds cipars. Turklāt tas savācās diezgan īsā laikā.

Angļu satīras un melnā humora trupa Monty Python 1970. gadā savā televīzijas šovā izsmēja savas valsts birokrātiju ar skeču, kura nosaukumu var tulkot kā Kleinās soļošanas ministrija vai Tizlās steberēšanas ministrija. Rodas iespaids, ka Rīgas dome un Saeima sacenšas, kura pratīs izsaukt pret sevi lielāku sabiedrības īgnumu, nicinājumu un dusmas, visādi izākstoties un sacenšoties, kura kleinās soļošanas distancē izvirzīsies vadībā.

Vajag īpašas spējas, lai vēl nebijuši lielo valsts budžetu, kas sasniedzis 10 miljardus eiro, pamanītos sadalīt tā, lai izsauktu tik milzīgu neapmierinātību mediķos, skolotājos un plašā sabiedrībā. Valdošā koalīcija kā Salavecītis atnesa uz bērnu eglīti milzīgu maisu ar konfektēm, bet bērni tagad raud, aizvainojumā klepodami un rīstīdamies.

Kad pagājušā gada 13. decembrī Saeima steidzamības kārtā atbalstīja grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā, kas paredz, ka valdībai, sagatavojot valsts budžeta projektu, nākamajos trīs gados ik gadu jāparedz līdzekļi mediķu algu paaugstināšanai par 20%, tas jau šķita aizdomīgi. Vai šis likums vispār izpildāms? Tajā brīdī aprēķini bija tādi, ka budžetā papildus būs nepieciešami šādi līdzekļi: 2019. gadā – 87 483 708 eiro, 2020. gadā – 191 227 820 eiro, 2021. gadā – 314 599 953 eiro. Katrā ziņā bažas raisīja skaitlis 314 599 953. Bet nu 87 483 708 gan šķita visnotaļ paceļams un reāls – daža Rietumeiropas kluba futbolista kājas maksā pat vairāk. Ja budžets būs 10 miljardi, vai tad nu 87,4 miljonus mediķiem nesakasīs?

Viens no tieslietu ministra Jāņa Bordāna (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) darbības virzieniem, ko var samanīt, ir centieni palielināt Valsts kontroles (VK) un valsts kontrolieres Elitas Krūmiņas ietekmi un varu. Tas nav tāpat vien, bet lai varētu niknu savvaļas vilku, kas kož visiem, piejaucēt un pārvērst par personiski partijisku suni. VK ir iestāde, kas dara ļoti vajadzīgu un labu darbu – izpēta dažādu valsts iestāžu naudas lietas, darbību lietderību un atbilstību likumam. Būt par valsts kontrolieri ir diezgan populāri, ko pierāda bijušās valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas grandiozais kāpiens politikā, kam gan vēlāk sekoja tikpat grandiozs kritiens. Arī pašlaik VK bauda gan parasto ļaužu, gan politiskās elites cieņu. 18. novembrī Krūmiņai Valsts prezidents Egils Levits pasniegs ordeni.

Valdošās koalīcijas partijas ir iecerējušas nākamā gada budžetu pieņemt līdz 18. novembra svētkiem un pasniegt to kā lielu «dāvanu”» latvju zemei. Paldies, paldies! Taču, ko ieraudzīsim, tīkamā satraukumā sienot vaļā patriotisko krāsu lentītes un raugot, kas ir iekšā dāvanas kastītē?

Kas tas ir par budžetu, ko pašlaik Saeimā pieņem Jaunās Vienotības premjera Krišjāņa Kariņa valdība? Nekāds «attīstības», dižlaimes, plauksmes un augsmes budžets, grozi, kā gribi, tas nesanāk. Vairāk tam pienākas tādi apzīmējumi kā «nepildīto solījumu», «apčakarēto skolotāju», «uzmesto dakteru» budžets. Neglīti, ka paši taču solīja, paši pieņēma likumu, ka veselības darbiniekiem būs algu paaugstinājums, taču tagad, kad solījums jāpilda, atklājas, ka no nepieciešamajiem 120 miljoniem eiro būs vien trešdaļa. Dabiski, ka veselības darbinieki jūtas piekrāpti, un dabiski, ka viņi draud protestēt.

Sociāldemokrātiskā partija Saskaņa pašlaik pārdzīvo grūtus laikus. It kā jau nekas dramatisks vēl nav noticis – tai joprojām ir augstākais reitings starp visām partijām, lielākā frakcija Saeimā, vieta valdošajā galvaspilsētas koalīcijā. Tāpat arī pilsētu mēri un vara lielu pilsētu pašvaldībās, Nils Ušakovs eiroparlamentā, taču diez cik priecīgi šie politiķi neizskatās. Zars, uz kura viņi sēž, ir aizlūzis un krakšķ.

Latvju mierīgumam, kūtrumam streikot un dumpīgi protestēt ir blakne: bezkaunīgi politikāņi redz, ka viņu arogance, cinisms, durni lēmumi paliks bez sekām. Ļaudis pabļaustīsies, palamāsies sociālajos tīklos un neko nedarīs, ielās neies. Ir zaļā gaisma gvelzt un darīt jebko. Nav citas atbildības, kā vien politiskā atbildība, bet līdz tam brīdim, kad par šodienas kleinajām dejām un dzīrēm pienāks rēķins, ir vēl tālu – tuvākās vēlēšanas ir pašvaldību vēlēšanas, kas notiks tikai 2021. gadā. Līdz tām vēl daudz kas notiks. Kad tās tuvosies, varēs savārīt priekšvēlēšanu klīsteri un pieliet elektorātam pilnas ausis ar jauniem solījumiem, attaisnojumiem un uzbrukumiem kādiem mītiskiem ļaunajiem, kuri patiesībā dabā nemaz neeksistē.

Izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) ir konkrēta vīzija, kā vienā rāvienā atrisināt savas nozares problēmas. Viņa ir sacījusi, ka likumā noteiktais atalgojuma palielinājums būs iespējams, ja ieņēmumi no noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijas pildīs budžetu. Tad varēšot ievērot pedagogu atalgojuma grafiku. Pēc ministres teiktā, par šo jautājumu ar Finanšu ministriju tiek saskaņots ieraksts pamatbudžeta pozīcijā.

Ministru kabinets otrdien atbalstīja grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā. Grozījumu mērķi un jēgu valdība pamato ar nepieciešamību mazināt partiju finansiālo atkarību no privātajiem ziedojumiem un ziedotāju ietekmes. Tāpēc ļoti būtiski tiks palielināts partiju finansējums no valsts budžeta.

Raudamās pēc varas, partijas pirms vēlēšanām visu ko sasolīja, bet ļoti ātri kļuva skaidrs, ka politiķi nemaz nav domājuši nopietni to, ko runāja. Tā ir bijusi visparastākā politiskā krāpšana. Un varbūt ir pat ļoti labi, ja dažs no grandiozajiem valsts pārvaldes pārveidojumiem netiks realizēts. Diezin vai būtu milzīga jēga no mehāniskas ministriju skaita samazināšanas bez dziļākas analīzes, kāpēc kas tiek darīts. Saeimas opozīcija gan ierosināja ministriju skaitu samazināt, bet koalīcija to nedarīs kaut vai tikai tāpēc, ka ierosinājums nāk no opozīcijas.

Administratīvā rajona tiesa pirmdien apturējusi Latvijas Universitātes (LU) rektoram Indriķim Muižniekam nelabvēlīgo Ministru kabineta lēmumu, ar kuru viņš netika apstiprināts LU rektora amatā.

Pētījumu centra SKDS līdz 18. septembrim veiktās aptaujas rezultāti rāda, ka gada laikā kopš 13. Saeimas vēlēšanām daža partija ir stipri izzaudējusi popularitāti, dažas apmainījušās vietām tabulā, taču kopējā aina nav mainījusies – Latvijas sabiedrība ir sašķelta, pastāv desmits politisku «cilšu», kuras dzīvo katra savā informatīvajā «burbulī», un starp šiem burbuļiem nav diez cik lielas saprašanās.

Pastāv kaut kas netverams, ar racionālu prātu nesaprotams, kas ir harisma. Premjeram Krišjānim Kariņam tā ir.