Māris Krautmanis / Viedokļi

Nav jau strīda par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību. Ir skaidrs, ka reformu vajag. Taču nebaudāms ir veids, kādā valdošās partijas šo likumdošanas brāķi uzražo un cenšas iesmērēt sabiedrībai kā kaut ko ļoti garšīgu.

Latvju tauta un tās priekšstāvji dzīvoja un bēdu nepazina. Bija diezgan skaidra iekšpolitikas «ceļa karte», ka 25. aprīlī notiks Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas, kurās vinnēs četras no piecām valdības koalīcijas partijām, pēc tam būs vasara, kad valdība atkal mēnesi atpūtīsies, bet rudenī varēs sākt gudrot, kur pārdalīt budžetā papildus ienākušos miljonus.

Pagājušajā ceturtdienā un piektdienā Saeima uzsāka un šodien turpina izskatīt Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojektu.

Ir dažādas krīzes, un pati sliktākā no tām, kas varētu piemeklēt pasauli un Latviju, būtu tāda krīze, kas rastos no vērtspapīru burbuļa pārplīšanas – kad nogāžas akciju un naudas vērtība, sākas hiperinflācija, recesija un tamlīdzīgas ekonomikas šausmas. Tas, kas pašlaik notiek pasaulē, par šāda veida krīzi vēl neliecina – vismaz pagaidām neizskatās pēc 1929. gada ASV «melnās piektdienas» un pat ne pēc 2009. gada krīzes. Jā, koronavīrusa dēļ ir noticis straujš kritiens akciju tirgū, taču tās visdrīzāk ir spekulācijas, īstermiņa šūpošanās, kas raksturīga biržai.

Spriežot pēc pētījumu firmas SKDS janvāra aptaujas, 57,3% rīdzinieku solījušies uz vēlēšanām iet. Tā nav superaktivitāte, tomēr diezgan pat ļoti daudzus iedzīvotājus interesē, kas vadīs pašvaldību piecus gadus pēc ārkārtas vēlēšanām.

Pirmā partija, kas nevarēja nociesties un sāka ārkārtas priekšvēlēšanu reklāmas kampaņu, vēl pirms Rīgas dome bija oficiāli atlaista, ir Attīstībai/Par (AP), kas ar plakātiem ielās un stāstiņiem televīzijā un internetā virza par mēra kandidātu Mārtiņu Staķi.

Rīgas pilsētas izpilddirektors un SIA Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs kapitāldaļu turētājs Juris Radzevičs ceturtdien atbrīvoja no amata uzņēmuma valdi – Ingmāru Līdaku un Andri Morozovu –, jo viņi esot pieļāvuši teritorijas piesārņošanu un nesamērīgi augstas uzņēmuma vadības algas salīdzinājumā ar ierindas darbiniekiem.

«Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai ejot garām tā namam, viņš noņem cepuri un saraujas čokurā, – par paklanīšanos to nevar saukt, – kad vien viņam uzmet acis. Tad viņš ar nodurtu galvu velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju,» 1796. gadā par latviešiem rakstīja vācbaltiešu publicists, apgaismotājs Garlībs Merķelis. Latviešus Merķelis mīl, taču ir objektīvs un arī visai skaudri ataino viņu sliktās īpašības. Satriecoša ir, piemēram, kāda epizode, kur latvietis absolūti vienaldzīgi saņem ziņu par sava radinieka nāvi, kas naktī nomiris viņam blakus tajā pašā istabā, un vienīgais, kas viņu interesē, ir, kā dabūt savā īpašumā aizgājēja kažoku.

2013. gada 21. novembra vakarā Zolitūdē sabruka lielveikala Maxima griesti, nogalinot 54 cilvēkus un vēl vairākus desmitus ievainojot. Valsts prezidents Bērziņš to nosauca par milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību, par kuru vainīgajiem ir jāsaņem sods.

Saeima ir nobriedusi šodien pieņemt likumu par Rīgas domes atlaišanu. Būs ārkārtas vēlēšanas.

Japānā netālu no Fudzi kalna ir biezs, spokains Aokigaharas mežs, kurā policija atrod simtiem līķu. Zinātnieki ir pētījuši, tomēr nevar saprast, kāpēc cilvēki dodas uz šo mežu nomirt, turklāt pastāv iespēja, ka viena daļa uz turieni nav gājuši pašnāvēties, bet apmaldās, netiek ārā un iet bojā no sala un bada. Kaut kāda līdzīga mistika notiek arī Latvijas iekšpolitikā, kur pašlaik virkne partiju kā tādā Aokigaharā veic harakiri, pakaras, nošaujas un vēl uzkož ciankāliju. Viens no klasiskajiem veidiem, kā garantēti izzaudēt uzticību vēlētāju acīs, ir iznest publikas apskatei partijas iekšējos kašķus. Šādā veidā savulaik aprāvās LSDSP, DPS, TKL un citu varenu partiju dzīve. Dīvainas, drūmas un nesaprotamas tagad ir Saskaņas un Gods kalpot Rīgai rituālās dejas – politiķi, kas savulaik veidoja nesatricināmu un betoncietu koalīcijas bloku, pašlaik nespēj pat cits uz citu paskatīties, neiet vienās labierīcībās un nesniedz viens otram roku. Bet nu tā gadās – nekas nav mūžīgs.

Vakar notika Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde, kurā sprieda par Rīgas domes atlaišanas likumprojektu. Šī sēde mierīgi varēja arī nenotikt, jo valdošās koalīcijas aprindās jau ir izdomāts plāns, kā pārņemt varu galvaspilsētā.

Piektdien Lielbritānija oficiāli izstājās no Eiropas Savienības (ES). Kaitinoši vicinot karodziņus un dziedot atvadu dziesmas, britu deputāti pameta Eiropas Parlamentu, lai dotos svinēt vēsturisko notikumu.

Otrdienas rītā Skanstes ielā likvidējamās ABLV bankas vēl atlikušie darbinieki bija atnākuši uz darbu, taču viņiem nācās tipināt mājās, jo ēku nobloķēja specvienība Omega, bet Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) veica kratīšanu.

Gandrīz 12 tūkstoši rīdzinieku nepilna mēneša laikā interneta vietnē ManaBalss ir parakstījušies par to, lai Brīvības gatvē 207 jeb bijušā velotreka Marss vietā tiktu izveidots parks, nevis tiktu būvēta Valsts drošības dienesta (VDD) ēka. Jauks, zaļš parciņš pret drūmi slepenas iestādes kantora namu vinnē vienos vārtos – daudz ļaužu atbalsta parka izveidošanu, koku neciršanu un VDD ēkas nebūvēšanu. Ļaudis sašutuši vaicā, vai tad nevar ēku būvēt kaut kur citur, vai tad Rīgā vietas trūkst?

Krišjāņa Kariņa (JV) valdībai aprit gads, un šīs nedēļas Ministru kabineta sēde bija priecīgāka un svinīgāka nekā parastās. Kā gan nepriecāties, ja ir izdevies paveikt tik daudz varenu darbu, par kādiem agrāko laiku valdības pat iedomāties neuzdrošinājās.

Divas partijas – KPV LV un Jaunā konservatīvā partija (JKP) – ir 13. Saeimā iebraukušas ar diezgan līdzīgiem ratiem – ar nikni naidīgu iepriekšējo valdību gānīšanu, ar brīnummannas solījumiem un agresīvu epatāžu. Elektorāts noticēja, un abas guva fantastiski labus panākumus – katra ieguva pa 16 mandātiem parlamentā. Tagad abas sēž pie varas galda un kontrolē vairākas ministrijas. Taču miera zem olīvkokiem nav, un aizvien vairāk pamanāma rīvēšanās šo partiju starpā, kas var beigties ar kataklizmisku varastrīci.

Partija KPV LV 13. Saeimas vēlēšanās ieguva 16 mandātus. Labo vēlēšanu rezultātu pamatā bija divu partijas līderu – Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema – aktivitātes. Kaimiņš ar aktierisku epatāžu un Gobzems ar niknām publikācijām internetā ievilka aiz sevis Saeimā vēl 14 cilvēkus – diezgan raibu kompāniju. Taču jau drīz pēc vēlēšanām abi līderi sāka savā starpā plēsties. Domstarpību dēļ pagājušajā gadā KPV LV valde izslēdza no partijas premjera amata kandidātu Aldi Gobzemu, viņu izslēdza arī no frakcijas. KPV LV frakciju pameta Linda Liepiņa, bet dienu vēlāk par izstāšanos paziņoja Karina Sprūde. No frakcijas izstājās arī deputāts Didzis Šmits.

Amerikas Savienotās Valstis ir pasaules demokrātijas citadele, un ar tiesiskumu tur viss ir kārtībā. Ir gan amerikāņu sistēmai savas īpatnības, kas atšķiras no eiropiešu pieejas, – precedenta tiesības, zvērināto tiesu šovi, skarbi cietumsodi uz daudziem desmitiem vai pat simtiem gadu un joprojām vairākos štatos neatceltais nāvessods, taču nav tā, ka kādos noziegumos vainots indivīds nevarētu aizstāvēties, tiktu saukts par noziedznieku bez tiesas sprieduma, tiktu tiesāts divreiz par vienu lietu vai ar «atpakaļejošu datumu». Tāpat arī Amerikā kā visās tiesiskās valstīs, ja ir kaut kas nenoskaidrots un šaubīgs pierādījumos, tad tas tiek tulkots par labu aizstāvībai.

Pagājušā gada nogalē Vācija un Eiropas Komisija asi kritizēja ASV ieviestās sankcijas pret personām un uzņēmumiem, kuri iesaistīti gāzesvada Nord Stream 2 būvniecībā. Vācijas kancleres Angelas Merkeles pārstāve Ulrike Demmere norādīja, ka ASV lēmums ietekmēs vācu un citu Eiropas valstu uzņēmumus, tāpēc šādu rīcību var uzskatīt par iejaukšanos citu valstu un Eiropas iekšējās lietās.

Skaidrīte Ābrama ir vadījusi Konkurences padomi jau astoņus gadus. Šis bija viņas otrais pilnvaru termiņš, un viņa varēja amatā būt vēl divus gadus. Taču šonedēļ viņa piepeši paziņoja, ka amatu pēc pašas vēlēšanās pamet un strādās vēl tikai līdz 15. aprīlim. Šāds Ābramas lēmums bijis pārsteigums ekonomikas ministram Ralfam Nemiro (KPV LV), kurš KP vadītāju uz atvadām apber ar komplimentiem, cik lieliska bijusi sadarbība un cik labi ar viņu varējis diskutēt par dažādiem tematiem.

Arī agrākos laikos ir pastāvējis varas centra un reģionu konflikts, taču tas tika risināts, daudzmaz turoties kādos nebūt likumības, veselā saprāta un loģikas rāmjos. Diemžēl pēdējā laikā centralizācijas tendences ir sākušas kāpt pāri katla malām un ir nosprausts kurss uz varas vertikāli pēc sliktākajiem austrumzemju paraugiem – voluntāri, uzspļaujot likumiem, Satversmei un Eiropas vietējo pašvaldību hartas principiem.