Vasara rit pilnā sparā, tāpat kā ceļu remonti visā Latvijā. Kad ikdienā saskaramies ar remontu radītajiem sastrēgumiem, mums šķiet, ka to ir vairāk nekā pietiekami, taču, analizējot un salīdzinot ceļu kvalitāti, redzam, ka remontu ir par maz. Zināmas sajūtas pārņem, kad, atgriežoties no iepirkšanās, saproti, ka esi iztērējis ļoti daudz naudas, bet iepirkuma maisiņā nekā īsti nav.
2018. gadā valsts autoceļu tīklā plānoti darbi 152 objektos, no tiem 26 būs finansēti no Eiropas Savienības fondiem, bet 126 - no valsts budžeta. Kopumā dažādu veidu darbi plānoti 1200 kilometros. 2018. gadā no valsts budžeta valsts autoceļu tīklam būs pieejami 183 miljoni eiro, bet no Eiropas Savienības fondiem - 124 miljoni eiro, vēsta Latvijas Valsts ceļi. Kopumā šogad valsts autoceļu remontdarbiem un uzturēšanai būs pieejami 307 miljoni eiro, kas ir par 35,8 miljoniem vairāk nekā pērn, taču eksperti lēš, ka nepieciešamā summa ir vismaz astoņas reizes lielāka.
Lielākie būvdarbi realizēti un vēl ieplānoti plašā ģeogrāfijā - Jēkabpils pusē, Lietuvas pierobežā Liepājas pusē, Siguldā, Vecpiebalgā, Līgatnē, Skrīveros, Labragā, Valmierā, Cēsīs un daudz kur citur. Ja paraugās uz Latvijas karti, kurā atzīmēti esošie un plānotie remonti, tā ir raibāka nekā dzeņa vēders. Šoreiz, kopīgi saskaitot valsts un Eiropas Savienības līdzekļus, finansējums ir atrasts, taču jāņem vērā, ka virkne būvdarbu netiks pabeigti šī gada ietvaros, pārceļos uz nākamā gada plāniem, un tiem atkal būs jārod līdzekļi. Ja vienu un to pašu bedri var aizlāpīt divreiz, tad vienu un to pašu naudu, diemžēl, divreiz neizmantosim. Attiecīgi rodas jautājums, ko darīsim nākamgad, un vēl aktuālāk - 2020. gadā, kad Eiropas Savienības finansējums vairs nebūs tik dāsns.
Nenoliedzami, ir eksperti, kas uzskata, ka ES finansējums veido tikai 26 miljonus, pretēji valsts - 126 miljoniem, tāpēc nesatraucas, domājot, - gan līdzekļi tiks atrasti. Bet, lai šo trūkstošo summu, kas nākamajos gados, iespējams, būs lielāka, mēs nemeklētu izglītības, medicīnas vai citās nozarēs, jau tagad būtu laiks racionāliem un pārdomātiem risinājumiem. Viens no izskanējušiem risinājumiem ir akcīzes nodokļa likmes paaugstināšana - nodokļu reformas likumu paketē bija iekļauti arī grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli", paredzot 2018.-2020. gadā pakāpeniski paaugstināt nodokļa likmes vairākām akcīzes preču grupām.
Naftas produktiem likme tika paaugstināta šī gada janvārī un to atkārtoti plānots paaugstināt 2020. gada 1. janvārī, alkoholiskajiem dzērieniem likmju maiņa paredzēta katra gada 1. martā; savukārt cigaretēm likme tiks paaugstināta jau 1. jūlijā un nākamajos gados tas tiks darīts atkārtoti. Ja pēdējie divi aspekti ir tēma citai diskusijai, tad jāmin, ka naftas produktu likmes paaugstināšana nozīmē līdzekļu meklēšanu to pašu autovadītāju maciņos un uzņēmēju, kuri nodarbojas ar kravu pārvadājumiem, līdzekļos.
Nenoliedzami, daļa sabiedrības teiks, ka tas arī ir pareizi - tie, kuri brauc ar auto, lieto degvielu, lai arī maksā vairāk un labo ceļus, taču jāsaprot, ka ceļu stāvokli un degvielas cenas būtiski ietekmē uzņēmējdarbību dažādās nozarēs. Ja būtiski pieaugs degvielas cenas, kas loģistikas uzņēmumam var radīt nopietnus papildus izdevumus, var samazināties šīs nozares uzņēmumu aktivitāte, kas attiecīgi ietekmēs tās biznesa jomas, kas loģistiku iepērk kā ārpakalpojumu. Viena joma ietekmēs citas, un veidosies t.s. domino efekts. Turklāt akcīzes nodokļa celšana nav ilgtermiņa risinājums.
Plānojot ilgtermiņā, jāraugās uz alternatīviem risinājumiem, piemēram, uz privātās un publiskās partnerības modeli. Pēc šāda principa jau sekmīgi tikuši un tiek īstenoti vairāki projekti, piemēram, darbs pie Ķekavas apvedceļa projekta realizācijas. Ņemot vērā slikto ceļu stāvokli valsts robežu tuvumā, maksimāli jāraugās pēc iespējām, ko sniedz pārrobežu partnerība. Risinājumus atrast ir iespējams, taču tas jādara ar ilgtermiņa skatījumu, raugoties, lai risinājums neiznīcina citu nozari, turklāt tādu, kas nes peļņu.