Jautāta, kāda izskatīsies politiskā ainava pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām, filozofijas doktore Ilze Ostrovska Neatkarīgajai teica: «Nezinu, ciktāl to var attiecināt uz politisko sistēmu, bet, manuprāt, te visi ir noguruši.
Līdz ar to – nevēlēšanās neko darīt. Un, ja ir nevēlēšanās neko darīt, rodas bīstama situācija. Tukšajā telpā var parādīties agresīvie un neapdomīgie. Jo prātīgie un racionālie, ja tādi vispār vēl pastāv, ir paguruši. Es domāju, ka laikā tuvās 10. un 11. Saeimas vēlēšanas prasīja ne tikai papildu resursus, bet bija arī sitiens, kas ielauza politiskās sistēmas mugurkaulu. No tās funkcionēšanas viedokļa. Vēl viena lieta, ko vajadzētu ņemt vērā, ir eksternālais faktors. Tad, kad ir pagurums, ārējie faktori sāk spēlēt lielāku lomu. Mēs skatāmies – kurš pateiks ko priekšā, kurš iedos kādu naudu, kurš dos zināmu drošību. Visam pamatā tomēr ir drošība. Finansiālā. Arī politiskā. Šoreiz nav runa par militāro. Likās, ka ar gadiem jāizaug pašpietiekamībai, spējai pašiem pieņemt lēmumus. Situācijai, kad rīkojumi «no centra» nav noteicoši. Bet, vērojot to, kas notiek, tāda pārliecība nerodas.»
Man šķiet, ka viens no galvenajiem iepriekšminētā «noguruma» iemesliem nav vis kādas dižas valstiskas pūles, bet gan bezmērķība.
Septiņpadsmitajā augustā Ikšķilē notika 15. Latvijas politiski represēto salidojums. Salidojumā pieņemtajā aicinājumā Par valsts attīstību un labklājību rakstīts: «Ar bažām mēs noraugāmies uz valsts pārvaldes nespēju risināt ekonomiskās un saimnieciskās dzīves jautājumus. Lai gan valsts pārvaldē mums ir gan banku uzraugi, gan tiesībsargājošās iestādes, banku krīzes gadījumos cieš nevainīgi noguldītāji, bet baņķieri tā arī paliek ar saviem miljoniem. Vai arī pēdējais, ar Liepājas metalurgu saistītais notikums – valsts pārvaldes nespēja vai negribēšana rast risinājumu, kas nāktu par labu gan valstij, gan strādājošajiem. Varam secināt, ka faktiski ekonomiskās izaugsmes ziņā notiek tikai mīņāšanās uz vietas.»
Man šķiet dīvaini tas, ka, uzkavējoties šo vecāka gājuma ļaužu pulkā pēc pasākuma oficiālās daļas, var piedzīvot saturīgas valstij pievērstas un patiesas pārliecības iedvesmotas politiskas diskusijas, bet augsta līmeņa pārstāvju sanāksmju (piemēram, valdības, arodbiedrību, darba devēju) atstāsti medijos atklāj vien paseklu un īstermiņā aprobežotu plēšanos par interesēm. Man šķiet savādi tas, ka politiski represētie spēj labāk un kompleksāk modelēt politiskās sistēmas uzlabojumus, kas tiem šķiet vēlami (prezidenta pilnvaru paplašināšana, izmaiņas premjerministra pilnvarās, daļēji mažoritāra vēlēšanu sistēma, vienkārša samaitātu ierēdņu atlaišanas procedūra un kompakta pārvalde…), nekā to spēj politiskās partijas pašas savu programmu ietvaros. Acīmredzot partijas jau a priori rēķinās ar varas dabūšanas konjunktūru un tāpēc pat programmatiski nav brīvas no politiskas liekulības, kāda nepiemīt politiski represētajiem. Varbūt tieši šīs liekulības dēļ politiķi, ja nemaldos, nav vīžojuši ne pienācīgi atbildēt, ne diskutēt ar represētajiem par jau dažos iepriekšējos viņu salidojumos izskanējušiem aicinājumiem savest kārtībā valsti un tās pārvaldi.
Iespējams, politiski represēto vēlme redzēt ne tikai brīvu un neatkarīgu, bet arī plaukstošu Latviju, ir tas, kāpēc aicinājums savākt valsti kā pienākas Latvijas politiķiem vairs nav saprotams un tiek uztverts tikai kā reizi vai dažas reizes gadā pieciešama parunāšana. Jo valsts uzplaukums kā praktisks mērķis pat nozaru līmenī tiek nemitīgi saplacināts līdz nolūkam – uzplaukt uz valsts rēķina. Ārējie drošības faktori diemžēl ir veicinājuši iekšēju politisku izlaidību un varas augstprātību. Tas arī ved pie represēto pamanītās pārmērīgās sociālās noslāņošanās. Bet, ja bezmērķība, mīņāšanās uz vietas vai «nogurums» ieilgs un ja valsts bez kādām valstiskām domām par nācijas dzīvesspēju tiks atvērta jaunām klejotāju ordām, iekšējā agresija tiešām kļūs aktuāla. Varbūt represēto nervi ir jūtīgāki nekā mums citiem. Jo arvien, neraugoties uz ārējiem drošības faktoriem, nav pilnībā izgaisušas bažas – mūsu pieredzētais var atkārtoties. Acīmredzot ar labvēlīgiem ārējiem faktoriem vien patiesai drošībai nav un nebūs diezgan.