Nez vai kādai no koalīcijas partijām gadu pirms Saeimas vēlēšanām ir izdevīgi zaudēt lielisko reklāmas laukumu – valdību. Vismazāk no tā ciestu Nacionālā apvienība, kurai atšķirībā no abām pārējām (Vienotība, Reformu partija) ir vismaz kaut cik savākts, mērķtiecīgs partijas politiskā kursa, nevis tikai varas ambīciju pamatojums.
Reformu partijai ārpus varas joprojām nav sabiedrībai ko teikt un dot. Pat tādas uzsildītas zupas, ar kādu uz ielu stūriem patlaban redzams Einars Repše. Savukārt Vienotībai nav izdevīgi izstumt no koalīcijas tik atraktīvu «partneri» kā RP, kura nesavtīgi atdevusi daļu sava reitinga tieši Vienotībai. Un turpinās dot, jo, no vienas puses, nav pazīmju, ka RP ministri ar savu darbību spēj publikas acīs kompensēt partijas ideoloģisko vājumu, no otras, nav pazīmju, ka RP spēj būt savu ministru balsts. Proti – tā nav spējīga uz principiālu profesionālu iekšēju diskusiju, kas novērstu partijas ministru piedāvāto ideju un pašu ministru izgāšanu vai izgāšanos. Tomēr RP jārēķinās ar to, ka varas laukums šobrīd ir vienīgais, kur partija vēl kaut cik tiek ievērota. Un pati Vienotība – kādēļ gan tai pirms kārtējiem auru laikiem mainīt vienu ne visai smuku brūtes māsu pret smukāku (teiksim, ZZS)? Turklāt – pelēcības pašai diezgan. Ne velti Vienotība, tāpat kā daži citi, lai sadzītu asinis vaigos, uzrunā reģionu partijas to inkorporācijas nolūkos.
RP un NA tagad esot apvienojušās pret Vienotību. Es redzu pamatā to, ka RP iztaisās par NA piekabi. Bez sava īpaša pienesuma, kas būtu izteikts nevis kādas atsevišķas prasības, bet politikas līmenī. Tomēr – kārtējais budžets ir labs iegansts, lai valdības partijas izrādītu arī katra sevi. Ļoti labi, ka Vienotībai būs jāmeklē kompromiss lietās, kur tā līdz šim iztikusi ar liekulību. Turklāt nākamais budžets nav koalīcijai nepārvarams slieksnis, jo NA un RP nav izslēgušas kompromisa iespējas.
Ar vieglu, pašas NA konsekvencei veltītu smīnu, es piekrītu apvienības prasībām. Arī tām, kas saistītas ar uzturēšanas atļauju izsniegšanu. Sākotnēji biju iedomājies, ka uzturēšanas atļauju izsniegšana būs pieļaujams, taču krietni plašāk regulēts process. Nevis tikai ar noteiktu par nekustamo īpašumu vai Rietumu bankas subordinētām obligācijām izdotu summu ierobežots imigrācijas veids. Proti, man šķiet, ka uzturēšanās atļaujas šeit jāizsniedz ne tik daudz saskaņā ar Eiropas pieredzi, cik ar pašmāju situāciju. Ja atļaujas pamats ir tikai summa, bet nav minēti ar darbu, uzturēšanās termiņu, pilsonību, dubultpilsonību... saistītie nosacījumi, tad mums acīmredzot šķiet, ka atļauju ieguvēji šeit būs tikai kaut kas līdzīgs vasarniekiem, kuri, esot Latvijā, tupēs aiz savu īpašumu sētām bez mazākās vēlmes saistīties ar vietējo sabiedrību, bez mazākās intereses par vietējo politisko konjunktūru, bez kādas attieksmes pret to. Tā nebūs un jau nav. Pirms dažiem gadiem nopietnā ekonomistu un politiķu pulciņā dzirdēju sekojošu ideju: ja novilkt taisnu līniju no Rīgas līdz Meitenei un tagadējos Latvijas iedzīvotājus pārvietot Kurzemes pusē, arī tad iedzīvotāju blīvums šajā pusē būs mazāks nekā Beļģijā. Toties otru pusi tad varētu pārdot vai izīrēt un smuki padzīvot. Man šķiet, ka šī ir tā pati, tikai līdz galējībai novesta, uzturēšanās atļauju mehāniskas tirgošanas ideja, neiedziļinoties tās blaknēs. Tas ir labi, ka NA to redz plašāk nekā tikai naudas darījumu. Būtu aplam imigrācijas politikā viest to pašu principu, kas pastāv veselības aizsardzībā. Lai cik tu slims, gaidi rindā. Bet, ja ir nauda, nāc bez rindas. Ja tev nav kultūras un stājas, Latvijā netiksi. Bet, ja tev ir nauda, gaidīsim atplestām rokām, lai kas tu būtu.
Vēl labāk tas, ka NA piesaka dzimstības veicināšanu valsts politikas, nevis tikai māmiņu algu apjoma un izmaksas termiņa palielināšanas vai mājokļa iegādes stimulēšanas līmenī. Tā ir zināma opozīcija Vienotības un arī RP (piemēram, R. Ķīļa) pārstāvju glokalizācijas (globālisma un lokālisma sintēze uz nacionālu valstu drupām) garā ieturētai retorikai vai rīcībai. Nav pieļaujams, ka budžets tiek novērsts no nācijas dzīvesspējas (ieskaitot kultūras lietas). Vienotībai savas politiskās nākotnes izredžu dēļ nav izdevīgi šādas NA prasības kategoriski noraidīt un padarīt par valdības krišanas iemeslu.