Sirdsapziņas likums

Pāvests Francisks itāļu avīzē La Republica (www.reppublica.it) 11. septembrī pavēstīja, ka arī ateistiem ir sirdsapziņa un piemīt morāla spriestspēja. Neko ārkārtēju šajā vēstījumā neredzu.

«Jo, ja pagāni, kam nav bauslības likuma, sekodami savai dabai, izpilda tikumības likuma prasības, tad viņi, būdami bez bauslības likuma, paši sev ir likums. Jo ar to viņi pierāda, ka likuma prasība ir ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu apsūdz vai attaisno.» (Pāvila vēstule romiešiem, 2.;14.,15)

Taču – pāvesta vēsts ir ļoti aktuāla. Nedomāju, ka viņš ar to sola neticīgajiem vairāk pestīšanas. Sacītais pamatā šķiet pievērsts katra personiskajai garīgajai, dvēseles higiēnai, kas, protams, arī ir Dieva rokās. Taču paļauties, ka Dievs pats tev karu rītu mazgās muti, būtu galīgi aplam. Protams, pāvests rūpējas par savu draudzi. Jo bez sirdsapziņas, manuprāt, nav iespējams ne tikt līdz ticībai, ne arī tajā pastāvēt. Tad var pastāvēt vien reliģiskā organizācijā. Ne vairāk. Par kompromisiem ar sirdsapziņu sirdsapziņas puse nekad nav izteikusies. Grēku nožēla man šķiet manipulācija, kas, iespējams, noņem smagumu no sirds, bet neizved visu melnumu no dvēseles. Ja vien ar cilvēku nenotiek atbilstoša iekšēja pārvērtība. Ja pietiktu ar grēku nožēlu (vai baznīckunga, vai savas sirdsapziņas priekšā) vien, nebūtu stāsta par elli.

Manā izpratnē pāvests ne tikai atbildēja Eudženio Skalfari un katram neticīgajam (man, piemēram), bet arī norādīja uz visiem kopēju ceļa sākumpunktu. Klausot sirdsapziņai, var nonākt līdz ticībai. Vai ir vēl kāds cits ceļš uz to? Apejot sirdsapziņu, kas brīdina no katras morāli aplamas izvēles? Ja pieņemt, ka desmit baušļi varētu būt sirdsapziņas ideālais minimums, un ja atcerēties, ka arī baznīcas vēsturē tie (tostarp ticības vārdā) tikuši ignorēti, tad droši vien var ticēt arī ar netīru sirdsapziņu. Galu galā – mēs te varam izrunāties tik tāpēc, ka vienai dāmai jūtas ņēma virsroku pār sirdsapziņu, kas turēja Dievu neapšaubāmu. Tomēr pareizticīgo baznīcas atraidītais klasiķis Ļevs Tolstojs teica, ka «ticība ir gribas un sirdsapziņas saskaņa». Un, ja sirdsapziņu apiet cilvēks, viņš liedz savai ticībai dievišķo. Bet, ja to apiet baznīca, tad tā labākajā gadījumā spēj vairot vien sevis patērētāju (nevis ticīgo) skaitu. Arī šo ziņu es saklausīju pāvesta vēstījumā.

Turklāt, iespējams, sirdsapziņa ir tā telpa, kur pāvests, dalailama un ajatolla var pastāvēt itin kā vienā draudzē. Ja ne citādi, tad tāpēc, ka sirdsapziņas ēdas skar tos visus (mūs visus). Tāpēc, ka sirdsapziņai ir vislabākā atmiņa, jo sirdsapziņas rētas, kā apgalvots jau sen, nedzīst. Arī tautās un konfesijās. Pāvests runāja par sirdsapziņu kā par katra cilvēka pašvērtējuma kritēriju, Ibsens teica, ka sirdsapziņa ir labākais spilvens, bet dalailama savā Rīgas lekcijā nupat uzsvēra: «Ja gribat atbrīvoties no rūpēm, jāmaina nevis apkārtne, bet savs prāts. (..) Garīgs, ilgstošs miers iestājas, vienīgi piekopjot līdzcietību un mīlestību, kas sniedz gandarījumu.» Manuprāt, tie runāja par vienu. Starp citu – par mieru. Ja uzlūkot šo tēmu valstu līmenī, tad Vatikāns šķiet vienīgā valsts Eiropā, kura savos tekstos un lūgšanās par Sīriju uzsvēra cilvēcisko. Brīdinot, ka pret Baas (Bašara Asada) autoritārismu vērsta ārēja agresija visticamāk novedīs pie antirietumnieciska fundamentālistu režīma, kas nekādā ziņā nebūs mazākais ļaunums. Manuprāt, kārtējā iejaukšanās, minot nepārliecinošus iemeslus sirdsskaidru mērķu dēļ, var radīt šajā telpā vien kārtējo valsti, kur sirdsskaidro mērķu šķietamība uzturama vien ar nepārtrauktu dežurēšanu. Tas atkal būs uz Eiropas sirdsapziņas.

Bet pāvests, manuprāt, tik vien kā atgādināja cilvēcīgā sākotni. Lai ļaudis neatbildētu sirdsapziņas jautājumu dēļ nemetas uzreiz dibināt jaunas baznīcas vai ceļot no vienas eksotiskas mācības pie otras, bet mēģina vispirms atbildēt paši sev. Nevis spēlē paslēpes ar pašiem sev neatbildēto. Arī ateists, skatoties spogulī, var atklāt sevī ja ne dievišķā nojausmu, tad vismaz sirdsskaidrību. Turklāt sirdsapziņu nedala ne veikalā, ne baznīcā.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.