Latvijas likumdevējs virkni nozaru uzskata par tik svarīgām, ka to pārvaldei un pārraudzībai radījis ministrijas.
Taču kadru maiņa ministru līmenī un, iespējams, arī kadru atlase šim līmenim notiek tieši tāpat kā stikla taras nodošanas punkta priekšnieka izvēle. Gan likumdevējs, gan valdība paši rada iespaidu, ka koalīcijas partiju garastāvokļu maiņas, iekšējā intriga, izvēloties vai atlaižot kādu ministru, tiem bijušas svarīgākas par kompetenci un labas pārvaldības principiem. Latvijai, tāpat kā savulaik Kembridžai, varētu ieteikt veidot valdību no pirmajiem padsmit cilvēkiem telefona grāmatā. Ja domāt par «kopīgas vadības» principu, lielas atšķirības nebūtu.
Piemēram, veselības un labklājības ministrēm dikti patīk stāstīt televīzijas skatītājiem par to, ka nav naudas. Bet – šādā gadījumā viņas nav nekādas valdības locekles. Viņas ir tikai viešņas valdības sēdēs. Viešņas, kurām nav nekādas daļas gar valdības kopīgo (komandas) politiku. Lai arī viņām tikpat labi kā finanšu ministram būtu jāzina, kāpēc nav naudas un kad nauda būs.
Tomēr – ministra statusam vajadzētu būt ļoti respektējamam. Tāpēc žēl, ka ij valdībai, ij likumdevējam pat potenciālie ministri nav kļuvuši nekas daudz vairāk par koka klučiem, kuri sēž rindā uz padomju nomenklatūras laika beņķa un gaida, kad koalīcijas iekšējie partijiskie apsvērumi liks tai pievērst skatu kādam no šiem klucīšiem. Tas ir izdevīgi birokrātijai. Ne velti, lielā mērā pateicoties augstāko kadru atlases stilam, tai kopā ar likumdevēju izdevies veiksmīgi degradēt civildienestu. Rodas iespaids, ka vadības politiku valstī definē birokrātija, bet likumdevējs birokrātijas definīcijas tikai interpretē un pielāgo valdošo partiju konjunktūrai. Par automašīnas konstrukciju pamatā gādā autoatslēdznieki. Iespējams, arī tāpēc valsts varas konstrukcija nespēj reāli redzēt tālumā un pat skaidri definēt nacionālās intereses. Vēl ir žēl, ka arī paši ministri nespēj ne stāties amatā, ne aiziet no tā kā valstsvīri. Tie aiziet, klāstīdami savas cilvēcīgās izjūtas, nevis valstiski definēdami situāciju un sevi tajā.
Ko ar to gribu teikt? To, ka gribētos par Robertu Ķīli, Edmundu Sprūdžu un Žanetu JaunzemiGrendi izteikt nevis pieņēmumus, bet vērtēt viņu darbību atbilstoši ministra statusam. Taču, ja no valdības, no viņu partijām, ieinteresētām pusēm un arī no viņiem pašiem nenāk laukā nekas vairāk par pieņēmumu un apgalvojumu līmeni, tad šādam vērtējumam trūkst nepieciešamā informācijas konteksta. Man savs viedoklis jābūvē uz tenkām, baumām un oficiālas paviršības, jo ne vara, ne dažādas «aprindas» nav spējīgas sniegt objektīvu pašvērtējumu. Taču ļoti gribētos noskaidrot kaut vai vārda «kompetence» vērtību oficiālajā un publiskajā retorikā.
Piemēram, neņemos kaut ko apgalvot par pašvaldību vidi kopumā, taču saistībā ar izglītības, veselības un arī ar valsts kultūrpolitikas īstenošanu saistīto nomenklatūru (administrāciju) kompetenci domāju, ka, lai pievērstu šīs nozares būtiskam un paliekošam rezultātam, šajā vidē nepieciešama liela tīrīšana. Droši vien minētajiem trim ministriem nepiemita tāda kompetences apliecinājumam svarīga īpašība kā «spēja vadīt sarunas un pārliecināt», varbūt arī «spēja ātri mācīties un strādāt», taču katrs no viņiem šā vai tā piesauca kadru revīzijas nepieciešamību. Ja arī šī situācijas pamatotā ideja no ministru puses bija formulēta pavirši vai nepieņemami, tad kas liedza to attīstīt līdz jēgai valsts sekretāriem padotajam ministriju «aparātam» un profesionālajām aprindām? Kāpēc tie visi uzvedās nevis kā situācijas veidotāji, bet tikai kā tās patērētāji? Labi ja atklāja savu attieksmi. Nevis kompetenci. Atsevišķi par «kultūras aprindu» kompetenci, manuprāt, varēs runāt tikai tad, kad kultūras, intelektuālā elite spēs rezultatīvi pasūtīt politiskajai elitei valsts darba kārtību. Nevis tik vien kā mēģinās to regulēt, apkalpojot politisko eliti. Līdz šim visi «inteliģences pārstāvju» politikai un atsevišķu politisko spēku atbalstam veltītie kolektīvie vēstījumi nav bijuši vairāk vērti par partiju solījumiem. Jo «inteliģences pārstāvjiem» licies, ka pietiek ar angažēšanos propagandai, bet var mierīgi iztikt bez atbildības par sabiedrībai pašu ieskapētā politiskā bēbīša izaugsmi. Tā nav kompetence. Vārdu sakot – ja gribas labu ministru, tad arī profesionālajām aprindām nepieciešama politiska (!) griba publiski domāt vismaz nozares, nevis vien kādu atsevišķu kaprīžu vai interešu līmenī.