Latviešiem mūždien paticis sēdēt pie likteņupēm un skatīties, kas peld. Tagad Latvijā tās divas. Eiroamerikas upe un Krievijas upe. Daugava jau pasen kopš to abu pieteka. Nav jau pirmā reize, kad Daugava pietek, kur vajag.
Te Elbai, te Volgai, te Misisipi. Bet latvieši sēž pie upēm un skatās, kas peld. Jo – ir, ko redzēt! Pa vienu upi aizpeld garām Milda uz eiro padibeņa. Otrā krievu bāleliņš ar mēli airējas uz krastu un grasās brukt mums virsū tāpēc, ka mums nepatīk daži arābi. Paši latvieši tik sēž izgudrēm pie upes, skatās un gaida, kad atpeldēs nauda. Jo, kamēr latvieši sagājuši pie upēm, visa zeme aiz tiem tukša. Taču latvieši labi zina, ka daudz no tā, kas peld pa upes virsu, kāro tikt uz zemes. Kam nauda, to latvieši palaiž krastā. Tas tiek uz zemes. Pārējais peld tālāk. Latvieši skatās.
Reizēm no ūdens dziļuma izlec zivs. Un reizēm latviešiem aiz muguras arī no zemes dziļuma vēl izlec dīvainas, savulaik itin latviskas lietas. Lini, rudzi, kartupeļi un meži. Jo nedaudzi disidenti te vēl nav izauguši līdz upēm. Tie dzīvo, rokas zemē iebāzuši, bet, ja ar atnāk pie upēm, tad, lai izmestu tīklus. Taču – paldies valdīšanai, ka zvejas lietas un kārtību pie upēm tagad regulē birojs «Garozas dēli». Tas gādā, lai tīkli netraucē plūsmu un neaizsedz skatienu. Turklāt latviešiem jau iegalvots, ka tas, kas tikai izlec no dziļuma un nepeld pa virsu, vēl nav gatavs. Kad uzpeldēs pavisam, tad būs vērts uz to skatīties. Ja pats uzpeldēs, tad paņemsim. Bez tīkliem. Turklāt latviešiem iestāstīts, ka skatīties – tas ir viņu veiksmes stāsts. Viņi skatās upē un domā, ka nācijām izdodas. Tomēr zivs latviešus aizkustina. Redzējuši zivi, viņi žēli paskatās uz savām rokām un nodomā – priekš kam mums tās? Tās taču neko neredz.
Tomēr zivs latviešus saviļņo. Zivs likusi tiem sacerēties par sudrabu tālumā un dziļumā. Un tad tie parasti domājuši kādu vienu, kuru varētu iekārdināt vai nu ar pasaules malu, vai varu. Lai tik iet un atnes ko tādu, kas attaisno roku dīkstāvi. Ko tik latvieši nav dzinuši laukā no mājas pakaļ sapņiem un parocīgām mantām, kuras visu padarīs pašu latviešu vietā. Dullo Dauku, kaķīti, Sprīdīti un simtiem atraitnes dēlu. Arī jaunākos laikos tiem liekas, ka laimīgai esamības praksei būs diezgan atrast kādu, kurš, pacēlies varā, viens pats izsmels no upes laimi priekš visiem. Anatolijs to varēs. Anatolijs gan… Pēc kāda laika – Einars būs īstais. Tikai Einars. Un tagad – Inguna gan to spēs. Inguna, nāc šurp!
Diemžēl te man jāpamostas no šitās pasakas un jāteic, ka arī Inguna neko nenesīs, ja latvieši nepārstās blenzt upē. Ingunai esot 17% atbalstītāju. Kas tie tādi? Vai katrs no šiem 17% ir gatavs pats (savu ar valsts mērķiem saskanīgo nolūku vai sapņu dēļ) izveidot, teiksim, masu organizāciju un katru brīdi reāli censties kopā ar to. Cik liels sabiedrības mobilizācijas potenciāls piemīt tām organizācijām, kuras aicinājušas Ingunu pievienoties tām? Vai arī tie 17% veido tik vien kā Ingūnas fanu klubu? Tie jau laikus izpirkuši biļetes politikas stadiona pirmajās rindās, lai redzētu, kā Inguna sadauzīs galvu pie Latvijas politikas debesīm (sk. K. Skalbe). Vai organizācijas piedāvā Ingunai savu spēku un pašaizliedzību? Vai tik vien cer, ka Ingunas autoritāte tās aizstums līdz varai. Ne tālāk.
Nav Ingunas iesaistīšanās problēmas, ir sabiedrības līdzdalības problēma. Pēdējā laikā Latvijā vērojama zināma politikai pievērstu ideju sakustēšanās. Taču šī kustība šā vai tā riņko ap dažiem vārdiem – tautvaldība un tautas labklājība visplašākā nozīmē. Man šķiet, ja idejas tiek turētas vienas, ja netiek likti klāt to īstenošanas instrumenti konkrētā situācijā, tad tā arī ir tik vien kā skatīšanās upē. Arī šeit un šodien ne tikai jāsapņo par nogrimušām pilīm (zivīm, idejām), bet jāzina, kā tās pacelt. Jāzina instrumenti. Protams, ikviens var iedomāties, ka te runa par Ingunu Sudrabu. Lai arī te ir runa par katru iespējamu godprātīgu līderi, kurš no sirds grib tautai labu. Un kurš būs bezcerīgs, ja tauta nedarīs sev labu arī pati. Kā tauta.