Dīvaini, ka ar iepriekšējo kultūras ministri neapmierinātie inteliģences pārstāvji, kuri sava viedokļa izklāstā lietoja itin daudz vispārinošu metaforu, neizmantoja «bezministra» laiku, lai pamatotu arī to, kādam viņu izpratnē jābūt īstam kultūras ministram. Nekā.
Ērtāk, ja koalīcija kaut ko noliek priekšā. Jo no koalīcijas priekšā noliktā, ja kas, var viegli distancēties kā no varas ielikteņa. Taču vienlaikus tas nozīmē, ka kultūras aprindas atzīst, leģitimizē varas piedāvāto kultūrsociālo attieksmju kopumu. Ko vara piedāvā, to aprindas klusēdamas akceptē. Strīdi starp radošajiem un ministriju bijuši ne jau šo attieksmju būtības, bet tikai to pasniegšanas veida dēļ. Tas nozīmē, ka kultūras ministra Latvijā joprojām nebūs. Būs tikai labāks vai sliktāks kultūras «nozares» ministrs.
Pirms gadiem divdesmit es biju starp tiem nedaudzajiem, kuri uzskatīja, ka bez Kultūras ministrijas var iztikt. Es kļūdījos. Jo savā naivā, atmodas inficētā prātā biju iedomājies, ka toreiz un tagad daudz locītais garaspēks spēs allaž adekvāti reaģēt uz pārmaiņām sabiedrībā, ka tam būs diezgan tikai ar minimālu koordinējošu valsts klātbūtni, lai patstāvīgi un pozitīvi pievērstu kultūrpolitiku tām funkcionālajām sistēmām, no kurām atkarīga nācijas un valsts nākotne. Es biju piemirsis to, ko divas dienas pirms boļševiku apvērsuma teica Boriss Savinkovs: «Inteliģence ir iemācījusies mirt par savām idejām, taču nav iemācījusies dzīvot tām.» Proti, to, ka inteliģence, ja vien nav iestājušies kādi mirstamie laiki, mēdz būt inerta. Un, ja vara kā patrons, inženieris, arhitekts, atbalstītājs... (valsts un nozares attiecību modeļi) puslīdz pieklājīgi aplaista inteliģences tiešo darbiņu dobītes, tad neatkarīgi no režīma un tautas stāvokļa tā savā kopumā ir visai apmierināta. Tai diezgan ar kultūru pašai priekš sevis. Tomēr – es joprojām uzskatu, ka gan režīma maiņas dēļ, gan sabiedrības dēļ, kura piecdesmit gadu kā kopums nebija praktizējusi ne brīvību, ne savu nacionālu valsti, bija un ir nepieciešama daudz ciešāka ( arī administratīva) izglītības un kultūras sasaiste. Izglītības politikai jābūt daudz plašāk izprastas kultūrpolitikas sastāvdaļai. Galvenokārt tāpēc, ka sabiedrība pati sevī vairs nespēj atrast savai izcilai nākotnei pietiekamus resursus (tostarp pašvērtējumu, iztēli, pašanalīzi, perfektu līderu atlasi…). Ir jābūt apzinātai un vispusīgai to iekopšanas politikai.
Es personīgi vēlētos pieredzēt kultūras ministru, kurš spēj mainīt esošo kultūrpolitikas paradigmu. Nevis tagad vēlamo ikonas («mūsu unikālā kultūras mantojuma» eksponēšanai) un terminatora (kultūras budžeta izsišanai) kombināciju. Es vēlētos pieredzēt ministru, kurš, piemēram, jauno emigrāciju uztvertu kā kultūrpolitikas problēmu. Neko tālu neesam tikuši no PSRS, ja arī tagad Latviju pamet zinātnieki, skolotāji, ārsti, kultūras ļaudis. Dzīves kvalitātes trūkums – tas ir kultūras trūkums. Un dzīves kvalitāti ne tuvu neizteic nabadzība. Tikpat lielā mērā to izteic adekvātu motivāciju esamība. Nākotnes izredžu pozitīvs pamatojums. Un tā jau ir (kultūr)politika. Es vēlētos pieredzēt ministru, kurš spēj nodrošināt optimālu harmoniju starp investīcijām intelektuālajā elitē un investīcijām kvalitatīvas sabiedrības veidošanā. Ministrs, kurš liekas neredzam, ka valsts sistēmas producē pārlieku daudz slikti izglītotu un praktiskai dzīvei nederīgu ļaužu, nav kultūras ministrs. Turklāt, tāpat kā ikona bez lūdzēja nav ikona, tāpat kultūra bez sabiedrības nez vai ir kultūra. Tā ir sabirusi atsevišķos kulta (kultūras), muzeja priekšmetos. Es vēlētos pieredzēt ministru, kurš nepieļauj reorganizācijas, kas noved pie kultūras kapilāro izpausmju iznīcināšanas. Es vēlētos pieredzēt ministru, kura galvenais «varoņdarbs» nav vis kārtējā literārā šedevra, kārtējo kultūrpolitikas vadlīniju sacerēšanas organizēšana, bet gan spēja vēstīt kaut vai par deviņdesmito gadu sākumā oficiāli pieņemto kultūrpolitikas principu praktisku piepildījumu. Galu galā, es vēlētos pieredzēt ministru, kurš kultūrpolitiku saprot kā «manas tautas izdzīvošanas garantijas» (I. Ziedonis).