Nojaukt iepriekšējo režīmu pieminekļus – tas bijis visu laikmetu niķis. No modes izgājušu faraonu, caru, ķeizaru un politbiroja locekļu statujas saberztas putekļos viens divi un lielā sajūsmā.
Padomju režīma politiskie elki aizvākti no laukumiem bez kavēšanās, un neatceros, ka Latvijā tam būtu bijusi īpaša pretestība. Taču Latvijā padomju režīms joprojām ir godā kā jauno laiku varas raktuves.
Tā kā politisko konkurētspēju šeit kļuvis ierasts apliecināt nevis caur izcilību valsts praksē, bet cīņās ar pieminekļiem, tā kā spekulācijas ar pieminekļiem tiek uzskatītas par drošāku varas garantu nekā laba eksporta un importa bilance, arī mums jau deviņdesmito gadu sākumā acīmredzot vajadzēja pieņemt kaut ko līdzīgu Damnatio memoriae. Proti – atmiņas iznīcināšanas vai atmiņas nolādēšanas likumu, kurš Romas republikā un vēlāk Romas impērijā paredzēja pēcnāves sodu valsts noziedzniekiem – uzurpatoriem, sazvērniekiem, savu godu aptraipījušiem valdniekiem. Viss, kas par tiem atgādināja tēlos, tempļos un rakstos, tika iznīcināts. Turklāt, atšķirībā no Romas, mums piestāvētu šo likumu saistīt ne tikai ar pagātni, bet arī ar tagadni. Jo mēs esam pārlieku sekmīgi apguvuši un arvien turam par pieņemamu padomju režīma pieredzi gan attieksmē pret negodīgu varu, gan saistībā ar ideoloģisku aprobežotību. Jo karojam ar pieminekļiem, nevis bijušā režīma metastāzēm pašu praksē. Jo apzināti padarām atsevišķus pieminekļus par mūsdienu politiskās opozīcijas simboliem un konsolidētājiem. Palīdzam sakralizēt to, ko pļāpu tirgū gribam nojaukt. Jo savā atjaunotas valsts praksē nevēlamies šķirt to, kas ir bijušā režīma simbols, no tā, kas ir arī laikmeta, pašu cilvēku atzīstamas pieredzes simbols. U. tml.
Mums der atcerēties to, ko eseris un terorists Boriss Savinkovs teica divas dienas pirms boļševiku apvērsuma: «Inteliģence ir iemācījusies par savām idejām mirt, bet nav iemācījusies to dēļ dzīvot.» Pārfrāzējot viņu, es teiktu, ka veco laiku pieminekļi traucēs tik ilgi, kamēr pratīsim vien graut un neiemācīsimies būvēt. Aizstāt sirpi un āmuru ar trim zvaigznēm nav liela māka. Lielāka māka ir savā rīcībā atbilst trim zvaigznēm, nevis sirpim un āmuram. Bet – kam atbilst tas, ka varas (tostarp Nacionālās apvienības) rīcībā uzticība ārējām ideologēmām valda pār pievēršanos nācijas patībai? Kam atbilst tas, ka attieksmē pret kultūru, zinātni, sociālām lietām... politiku nosaka pamatā vulgārs, lineārs materiālisms? Kam atbilst pilsonisko institūtu reālā spēja ietekmēt varas lēmumus? Kam atbilst attieksme pret darbu, ja nereti liekas, ka Sarkanajā zvaigznē, Sarkanajā kvadrātā vai 17. jūnijā tā bija labāka? Kam atbilst mazas valsts birokrātija, ja gadā tai tiek tērēts miljards latu no valsts budžeta? Kam domāti mūsu vārdi «attīrīšanās», ja cilvēki mūk no tīras valsts kā no padomju režīma, kurš pavēris robežā šķirbu? Utt. Kā godam tiek būvēts un uzturēts šāds «piemineklis»? Triju zvaigžņu? Es respektēju Uzvaras pieminekli, ciktāl tas skar karā kritušos, ciktāl tas tuvs cilvēkiem, kuri zināja karavīra godu un pienākumu. Bet kā padomju režīma simbolam tam, pateicoties cilvēkam un valstij pievērstai politikai, mūsu apziņā sen vajadzēja būt vien suvenīram. Ja tā nav, tad bijušā režīma drupas joprojām ir galvenais mūsu varoņdarbs. Jo pašlepna tauta ar suvenīriem nekrāmētos.
Daždien, klausoties pļāpu tirgu, kurš ar mēli kuļ niekus pāri būtiskajam ik reizi, kad varai pienāktos atskaitīties tautai par saviem darbiem un nolūkiem, man liekas, ka jau labu laiku demontējam Brīvības pieminekli. Jo mūsu atbilstība tajā iekaltajiem vārdiem Tēvzemei un Brīvībai ir krasi nepietiekama. Varbūt, lai mēs nedarītu Brīvības piemineklim kaunu, vajadzētu to uz kādu laiku apsegt. Un atsegt tad, kad nevis mūsu vecvecāki, bet mēs paši spēsim atbilst vārda «brīvība» un vārda «tēvija» jēgai kā pienākas.