Ministri – partiju planktons

Nacionālās apvienības (NA) vēlme rediģēt izpildvaru ar valsts lietām nesaistītu iekšēju partijas apsvērumu dēļ, tieksme manipulēt ar ministra krēslu kā ar partijas (!) dāvanu vai kā partijas sodu kārtējo reizi liecina, ka partiju sistēma Latvijā ir ļoti nosacīts jēdziens, kurš turklāt tiek degradēts pat no tā saukto efektīvo partiju puses.

Un tuvākajā laikā nav paredzams, ka Latvijā radīsies politisks spēks, kurš mainīs attieksmi pret partiju sistēmu. Vai arī noteiks tādu demokrātiska režīma veidošanas kārtību, kas iztiek bez partijām.

Partijas, lai cik to nebūtu, vēl neveido partiju sistēmu. Pirmkārt, paņēmieni, ar kādiem Latvijas partijas plēšas par varu, un kašķi koalīcijā liecina, ka ik partijas sapnis ir sastādīt valdību tikai no savas partijas komisāriem. Nevis izveidot spēcīgu, teiksim, buržuāziski demokrātisku vairākpartiju sistēmu. Otrkārt, no visiem klasiskajiem partiju apzīmējumiem Latvijas partijām, manuprāt, vislabāk piestāv demokrātiskai iekārtai visnepiedienīgākie. Tās ir reakcionāras, autoritāras un centralizētas. Reakcionāras tāpēc, ka, pat būdamas parlamentā, nespēj rīkoties, nenonākušas politiskā (lēmumi, kas pretrunā ar tautas vairākuma gribu) un parlamentārā (nespēja vienoties par kopīgo visā politisko spēku spektrā, nespēja kā pienākas saskaņot rīcību pat koalīcijas ietvaros) krīzē. Autoritāras tāpēc, ka, būdamas politiski interešu klubi, nevis plašas pārstāvības partijas, tās bremzē valsts izaugsmi no sabiedrības. Tās atkal audzē valsti no augšas, un sabiedrība tām traucē. Pilsoniskās sabiedrības kvalitāte tās neinteresē. Centralizētas tāpēc, ka, izņemot priekšvēlēšanu laiku un partiju spici, to sabiedriski politiskā loma ir sīka. Proti – tās nav organiski integrētas vietējā vidē un savā darbībā neizriet no tās, bet ir savos birojos gulošas govis, kas atgremo spices iniciatīvas un apkalpo sava kluba intereses. Treškārt, ja partiju sistēmas «ieejā» (sk. D. Īstons u. c.) var pulcēties viss kas – lokālas idejas, intereses, priekšstati… – tad «izejā» iznākumam jābūt politiskam, proti – vispārnacionālam, nevis korporatīvam un privātam. Pie mums jo bieži, kas ieejā, tas izejā. Bet tieši izejas funkcijas raksturo sistēmu kopumā. Ceturtkārt, politiskajā elitē faktiskie toņa notiecēji nav politiķi, bet birokrāti. Tas rada iespaidu, ka politiskā elite tikai izmanto partijas formu varas noturēšanai, bet varas partiju politiskais (vispārnacionālais vai ideoloģiskais) saturs tām pie vienas vietas. Utt.

Tāpēc nav brīnums, ka ministri te pirmām kārtām stāsta nevis par to, ko viņi paveiks savā amatā, bet par to, kā zeltīs ķēdi, ar kuru piesieti pie «savām» partijām. Ņemot vērā to, ka partijas pie mums ir tikai politiskā biznesa firmas, partiju ķēde ministriem būtu jānoņem un amata ieņemšanas laikā darbība partijā jāaptur. Vismaz dažiem ministriem un nozarēm tas nāktu par labu. Jo ministri mums te vai nu vadoņi, vai pārstāvji. Vadoņi pamatā ir no padomju pārvaldes puķu poda sakaifojušies vadītāji, kuri īsteno nozarē vai nu partijas interešu, vai, labākajā gadījumā, valdības ģenerālo līniju. Šīs līnijas adaptācijas efektivitāte nozarē tiem sekundāra. Vadoņi man šobrīd šķiet pašvaldību, veselības, izglītības, satiksmes, labklājības… ministri. Savukārt pārstāvji tiecas veidot politiku tā, lai attiecīgās nozares profesionāļu kopums konkrētos apstākļos spētu efektīvi veikt (vai vismaz būtu spiests veikt) savu misiju. Mani uzskati ne vienmēr sakrīt ar Jāņa Bordāna uzskatiem, taču man ir bijusi iespēja klausīties viņu runājam un sarunājamies profesionālā vidē. Tas bijis drīzāk aicinoši nekā ambiciozi, taču lietišķi, loģiski un argumentēti. Man šķiet, ka viņš ir pratis klausīties kolēģus un daudzmaz pienācīgi sintezēt viņu sacīto savam amatam darāmā līmenī. Tā manā uztverē ir normāla pārstāvība, normāla vadība, kas nevis dala pavēles, nevis mobilizē nozari kārtējo iegribu (efektīvas nozaru reformas pagaidām nav nācies redzēt) vai interešu apkalpošanai, bet netraucē un palīdz tai darīt savu darbu. Acīmredzot NA vēlas šajā amatā ministru, kurš rīkojas citādi. Kurš domā, ka valsts – tā pirmām kārtām ir apvienība.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.