Partija Saskaņa vēlas, lai politiskā apziņa attieksmē pret Latvijas valsti būtu brīva no vārdiem «prokrievisks» un «prolatvisks». Saskaņa, apvienība Saskaņas centrs savās politiskajās, programmatiskajās nostādnēs tiecas veidot «pārklājumu» tiem latviešiem, kuri balsoja par SC.
Mediji raksta, ka SC virzās uz progresīvo pusi. Pati par sevi – noteikti. Bet, ja līdztekus tā ir virzība uz izpildvaru, uz koalīcijas pusi, tad, vērojot Latvijas partiju spektra politisko uzvedību un rezultativitāti, es diemžēl nevaru pateikt, kur te ir progresīvā puse. Un pagaidām man nav pietiekami iemeslu domāt, ka progresīvā puse parlamentā parādīsies pēc Saeimas vēlēšanām. Tas, vai SC tikai spekulē ar saviem panākumiem Rīgā un latviešu auditorijā tik tāpēc, lai tiktu «sistēmā» un atkal «neiesprūstu startā», vai arī partija tiešām grib atbilst vēlētāju noskaņojuma izmaiņām, būs labāk redzams, apskatot pirms vēlēšanām solītās, «ļoti pragmatiskās» SC rīcības programmas politisko bāzi. Man šķiet, ja SC tikai pārtulkos Rīgas scenāriju Latvijas mērogā, tad nākamgad paliks pie saviem ratiem un apvienības varas potenciāls valsts līmenī neko daudz nemainīsies.
Pirmkārt, ne tuvu tik grūta būs Nila Ušakova (sk. Neatkarīgā, 13.11.2013.) pausto nostādņu (respekts latviešiem, rusofobijas noraidījums, sociāls taisnīgums, koleģiāla sadarbība...) īstenošana partijas praksē, cik smaga būs Jāņa Urbanoviča (sk. Neatkarīgā, 7.10.2013.) definēto, «melīgo un tīši safabricēto», SC adresēto pretenziju (viņi neatzīst Latvijas valsts nepārtrauktību un okupāciju, viņi apšauba latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, viņiem ir līgums ar Vienoto Krieviju...) pārvarēšana sabiedrības apziņā.
Otrkārt, SC iecerēto transformāciju kontekstā būtu «skaidrā un nepārprotamā» (N. Ušakovs) valodā jādefinē ne tikai attieksme pret latviešu valodu un kultūru, bet arī attieksme pret saviem līdzšinējiem pamatvēlētājiem. Proti – ko maina (vai nemaina) apvienības programmatiskās transformācijas krievvalodīgo interešu pārstāvībā? Ja tas netiek atbildēts, tad SC savā tieksmē uz valdību riskē pārkombinēties un iekrist it kā starp diviem krēsliem. Zaudēt vēlētājus. Te atkal jārēķinās ar «latviešu» – «krievu» partiju pārdesmit gados iekoptajiem uztveres stereotipiem. To, ka te nav viena kopiena. SC dibens var izrādīties par šauru, lai Latvijas mērogā savilktu abus krēslus kopā. Domāju, ka SC līderu retorika liks sasparoties un lolot lielākas cerības PCTVL, Krievu partijai… vai to rimeikiem, kuri krievvalodīgo pārstāvēšanu definēs kā savu galveno uzdevumu.
Treškārt, protams, ir labi, ja kāda partija grib pastāvēt ar daudzmaz konkrētu ideoloģiju. Ir labi, ja ideoloģiskās nostādnes tiek uzdotas par svarīgām pat niansēs. Teiksim, veidojot sarakstus Eiroparlamenta vēlēšanām. «Rīgas domē sociālisti ir mūsu partneri, uzticami biedri, un mēs strādājam kopā, nedomādami, kurš no kuras partijas. Tā būs arī nākotnē. Bet, ja runājam par Eiropas Parlamentu, tad tur ir skaidras ideoloģiskas atšķirības. Mums, saskaņā ar mūsu ideoloģiju, ir nepieciešama pārstāvniecība sociāldemokrātu frakcijā. Šajā situācijā ir skaidrs, ka iesim katrs ar savu sarakstu.» (N. Ušakovs.) Tomēr man šķiet, ka tā zināmā mērā ir spekulācija. Par kādu sociāldemokrātiju ir runa? Par to, kas paņemta no bibliotēkas, vai to, kas ņemta no reālās sabiedrības? Arī SC pagaidām nav definējusi sociāldemokrātiju kā mūsdienīgu pasaules uzskatu. Vērojot SC refleksijas, man šķiet, ka līdzīgi citiem sociāldemokrātiskiem izstrādājumiem (LSDSP…) ar sociāldemokrātiju pamatā saprot labāku sociālu apkalpošanu no valsts puses, nevis situāciju, kad sociālo taisnīgumu nosaka sociālie apstākļi. Proti – sociāldemokrātija ir mušpapīrs, bet faktiski, kā teikts kādā komentārā, SC cer «uz to balsīm, kuriem šķiet, ka PSRS viņi dzīvoja labāk». Tāpēc gribētos domāt, ka solītā SC programma būs ne tikai paredzamo atlaižu saraksts, bet saturēs politiku, kas paredz, teiksim, atjaunot vidusslāni, panākt stāvokli, kad cilvēki paši (!) ar sava ikdienas darba augļiem spēj nodrošināt savu ģimeņu labklājību.