Ja vienkārši ļaudis, kam nācies piedzīvot bēdas, ņemas cīnīties par to, lai citiem šīs bēdas iet secen, tad ir gods ar šiem cilvēkiem lepoties un ņemt no tiem piemēru. Vai tā sieviete, kuras dēlu Īrijā piebeidza legālās narkotikas un kura tagad dibina sabiedrisku kustību. Vai tie jaunieši Latvijā, kuru draugs to pašu narkotiku dēļ ir psihes invalīds.
Taču šajā un ne tikai šajā reizē es nesaprotu, par ko saistībā ar neprofesionāļu iniciatīvām sajūsminās likumdevējs, policija un citas tiesībsargājošās iestādes. Tām pirmām kārtām būtu jāapzinās, ka šie vienkāršu ļaužu dēli un draugi ir gājuši bojā tieši likumdevēja, policijas un citu tiesībsargājošo ļaužu nepadarīta darba, gļēvuma un bezprincipialitātes dēļ. Cilvēkiem no vienas «legālas» preces lietošanas reizes «uzsprāgst smadzenes», aizbrauc jumts, rodas atkarība, psihiska invaliditāte… Bet ar to, izrādās, nav diezgan adekvātai, operatīvai rīcībai. Ar to nepietiek, lai attiecīgiem ļautiņiem uz mūžu liegtu iespējas nodarboties ar jebkādu biznesu, ar to nepietiek pat tirgotāju sodīšanai, ar to nepietiek tā saucamo tiesībsargātāju mobilizācijai, lai šāds nāvi nesošs bizness pazustu no Latvijas pāris nedēļu laikā…. Tā vietā šie krokodili lej sajūsmas asaras TV un radio par to, ka vienkārši ļaudis, neprofesionāļi uzņemas darīt tiesībsargājošo iestāžu laikus nepadarīto darbu, kamēr tās pašas nemaz netaisās aizvākt šo problēmu kā tādu.
No tiesībsargājošo institūtu puses tā šajā gadījumā ir tikai ciniska sava pienākuma aizstāšana ar cilvēku entuziasmu. Nevis atzīstama cilvēku iesaistīšana to vai citu mēslu izplatības pienācīgi organizētā, savlaicīgā un principiālā novēršanā. Manuprāt, tas attiecas ne tikai uz legālajām narkotikām, bet arī uz visa narkotirgus izvēršanos, uz bērnu tirgu, uz pedofiliju (viens tips var būtībā publiski uzmākties 200 meitenītēm, un neviens, kam būtu pienākums reaģēt, to nemana), uz nelegālo alkoholu…
Pirms kāda laika redzēju krievu filmu Bērniņi (Ģetočki). Filma viduvēja, taču publicistiskā ziņā aizskaroša. Kādā Krievijas pilsētā divpadsmit, četrpadsmit gadus veci bērnu nama audzēkņi nogalina pilsētas mēslus – pedofilus, necilvēcīgus ārstus, narkotirgoņus… Nodur ar nažiem. Lai arī tiesībsargājošajās iestādēs pavīd doma, ka «šie bērni dara mūsu darbu», uzvar ideja – paķert bērnu komandu uz muļķi un paslepen nogalināt. Tā sacīt, lai ierobežotu organizētās noziedzības izplatību tuvākā nākotnē. Ideja izgāžas, jo nu jau visi pilsētas bērni solidarizējas ar šo komandu un burtiski piesedz to. Un viņi visi jau ir ar nažiem. Gatavi cīnieties ar mūs (pieaugušos) pārstāvošajiem un pēc būtības bezdarbīgajiem institūtiem ne pa jokam.
Diemžēl šodien tieši ciniska, nemākslinieciska alegorija, brutāla forma laikam ir vislabākā, lai atgādinātu mums, lai mums kaut cik «pielēktu», ka esam gatavi atsacīties no saviem bērniem tik savas ērtības dēļ. Vai pat iznīcināt tos. Bet gan jau mūsu, attieksmē pret bērniem, nepadarītie darbi tiks šā vai tā atmaksāti. Jo mums vairs nav citas oficiālas vērtību skalas, kas valsts praksē būtu augstāka par naudas skalu. Mums nav citas tik plaukstošas, oficiāli akceptētas eksporta nozares kā cilvēku eksports (piektā daļa nācijas potenciāla). Utt. Legālās narkotikas šajā cīņā pret bērniem (nākotni) ir tikai viens elements. Mūsu pieļauts, likumdevēja un tiesībsargājošo iestāžu akceptēts ierocis.
Jo, ja pagājuši jau vairāki gadi, kopš esot zinātniski pierādīts (sk. R. Hjūzs, R. Bruins, B. Ikmens u.c.), ka antidepresanti, psihiatriskie preparāti (legālās narkotikas) nomāc ne tikai sāpes un stresu, bet «nomāc arī visu dzīvi», iesaldē ne tikai sāpes, bet arī prātu, ja apliecināts, ka neviens no šiem preparātiem neārstē, ka visiem tiem ir nejēdzīgi blakusefekti, ka atkarība no tiem sagrauj cilvēka dzīvi…, tad kādas spēlītes te turpina spēlēt likumdevējs, policija un citas tiesībsargājošās iestādes? Ja acu priekšā ir pietiekami uzskatāma, šausminoša ASV un Eiropas prakse, kāpēc oficiālā Latvija šo cilvēkus kropļojošo, nāvējošo praksi metas nevis izskaust, bet tur mājīgā aplokā, kuru cer nosargāt nevis ar likuma un rīcības bardzību, bet ar sabiedriskām «dežūrām»?