Valdības krišana atklāj dažu nopietnu vārdu galējo devalvācijas pakāpi. Un vēl to, ka cerības uz burvjiem un dažādiem zvēriņiem Latvijā valda pār vēlmi sakopties pašiem. Citādi – nav ko cepties! Valda Dombrovska atkāpšanās ir politiski labi paveikts darbiņš.
Tandēmā ar prezidentu vai partijiskā vienpatībā – kāda starpība? Būtu dīvaini, ja politiķi vai viņu partijas neizmantotu situāciju politiskām spekulācijām savā labā. Būtu neprofesionāli tikai kaisīt sev pelnus uz galvas, ja no šiem pelniem var būvēt nākotni. Turklāt, ja ņemties ap retoriku («politiskā atbildība» vai «bēgšana no atbildības»), tad tā te atkarīga nevis no vārdu jēgas, bet no politiskās konjunktūras. Būtu citāda konjunktūra, retorika būtu pretēji adresēta. Jo politiskajā, diemžēl arī intelektuālajā elitē (un arī medijos) būtiska svara šiem vārdiem nav. Savukārt morāle šajā vidē tiek turēta par prostitūtu, kuru izsaukt, ja rodas vajadzība, bet kura, ja vien nav jādomā par «tēlu», tikai maisās pa kājām. Ja atmest šīs grabažas, veiksmes stāsts turpinās.
Valdis Dombrovskis un Vienotība rīkojās tālredzīgi. Valda Dombrovska atkāpšanās nostiprināja Vienotības izredzes saglabāt varu, tikt nākamajā Saeimā. Palielinājās ekspremjera izredzes uz labu eirokarjeru. Ko tad vadīja Valdis Dombrovskis, pirms sagruva Maxima? Izļurušu kompāniju, ar kuru koalīcija vairs netika galā. Nu to pārformatēs, atstutēs ar ZZS, un mums būs valdība, kura aizklibos līdz Saeimas vēlēšanām ar smaidu sejā. Turklāt tā būs pastarpinājusi no sevis atbildību par notikušo, jo – re, pats galvenais taču atkāpās. Bet – pat Dombrovska apgalvojums, ka Repšes un Sudrabas projekti ir SC satelītprojekti, būtu vērā ņemams kā brīdinājums, ka nacionālā kārts top vientulīgāka. Vienīgais, kur šī rīcība liekas līdz galam neizdomāta, ir tas, ka Dombrovskis, pirms atkāpties pašam, nepieprasīja ekonomikas ministra demisiju. Jo vairāk nekā trešā daļa daudzmaz argumentētu nelaimes iemeslu tiek saistīta ar nozares līmeni. Tas vēl vairāk celtu Vienotības akcijas. Par to šajā scenārijā vajadzēja padomāt vairāk nekā par automātiem un maskām pie kratīšanas. Taču visumā nelaime tiek izmantota politiski saprātīgi.
Redz, kā daļa sabiedrības izplūst aizkustinošās žēlabās. Ak, kamdēļ tu pameti mūs, ak, kas tagad sāksies! Un žēlabas nav bez pamata. Jo Dombrovskis mums tikpat kā Brežņevs. Kuru tad citu, ja ne Brežņeva laiku piesauc tie, kam Padomju Savienībā daudzas lietas šķita labākas? Jo Ļoņa pats sevišķi nekustējās un labu laiku ļāva arī cilvēkiem, tāpat ekonomikai būt nosacīti nekustīgiem. Varētu diskutēt par to, vai Latvija ir izvesta no krīzes un kā vērtēt «izvedēju» nopelnus, bet to, ka Dombrovskis bija stagnācijas premjerministrs, grūti apšaubīt. Es šo apgalvojumu ņemu no ekonomistu, uzņēmēju viedokļu kopuma medijos. Krīze bijusi konsolidācijas, bet ne strukturālu reformu iemesls. Acīmredzama valsts stratēģiskā mazspēja. Biznesa uzticība valstij varētu būt daudz augstāka. Cīņa ar bezdarbu ir darbaspēka eksporta sinonīms. Kreativitātes deficīts. Utt. Cilvēki satraucas pamatoti. Jo jauna valdība var sagādāt mums, pamatā arvien nekustīgai, stagnācijas sabiedrībai lielas neērtības. Turklāt vajadzīgu, būtisku (cerams, pozitīvi veiktu) pārmaiņu dēļ.
Tomēr – nav ko pārlieku nervozēt. Prezidentam, ja ar viņš grib valdību, kas izvelk valsti no stagnācijas, esošajā situācijā nav lemts piesaistīt resursus, no kuriem tādu valdību veidot. Es uzskatu, ka pastāvošā Saeimas partiju kombinācija šādus resursus piedāvāt nespēj. Iespējams, tāpēc savos ar Ministru kabinetu saistītos priekšlikumos prezidents cer dabūt atļauju nominēt personu, kas sastādītu valdību neatkarīgi no Saeimas. Vēstulē Saeimas priekšsēdētājai Valsts prezidents rakstīja (Nr. 354, 16.09.2013.): «Parlamentāras republikas varas dalīšanas modeļa galvenais trūkums ir izpildvaras nestabilitāte, tai kļūstot atkarīgai no parlamenta vairākuma gribas. Latvijas parlamentārā iekārta paredz parlamentāru valdību, kura pilnībā atkarīga no parlamentārā vairākuma uzticības. Ministru prezidenta un ministru statuss ir salīdzinoši vājš, jo parlaments bauda politisku pārsvaru pār valdību.»
Šajā tekstā es saskatu vairākus nopietnus signālus. Pirmais. Valstiskums nav Saeimas pamatīpašība, jo citādi nez vai būtu pamats apšaubīt to, ka suverēna pārstāvju vairākumam, ņemot vērā valsts iekārtu, ir jābauda «politisks pārsvars pār valdību». Otrais. Turpmākajā vēstules tekstā faktiski konstatēts, ka Latvijas parlamentārās demokrātijas modelis stāv patālu no racionāla parlamentārisma. Atmiņā nāk līdzīgs «neracionālisms» pirmskara Saeimā, kas galu galā šo institūtu uz kādu laiku izbeidza. Trešais. Nevienam Latvijas varas atzaram nav īpašas vēlēšanās domāt par to, kā būtiski uzlabot paša likumdevēja kvalitāti. Tā, lai tas spēj gan sastādīt spēcīgu valdību, gan arī, kur nevajag, nepinas tai pa kājām. Jo, lai tā būtu, vajadzīga arī kustīga un domājoša sabiedrība. Ja sabiedrība būtu kustīga, prezidents varētu būt, piemēram, kā Konrāds Adenauers, kurš atrod Ludvigu Erhardu. Bet – sabiedrība ir nekustīga. Tā grib pozitīvas pārmaiņas, bet netaisās būt aktīva šo pārmaiņu aizmugure. Visticamāk tā arī nākamgad nobalsos par «stabilitāti». Lācītis nav vienīgais, kas spēj būt patīkams. Ir arī citi tvīkstoši zvēriņi.