Akadēmiskajā konferencē Zinātnes un kultūras mijiedarbība Latvijā un pasaulē (10. decembris, Mazā ģilde) seši kungi (akadēmiķis Jānis Stradiņš, LU rektors Mārcis Auziņš, Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, LR goda konsuls Filadelfijā Džons Medveckis, Tartu universitātes pētnieks Mārtiņš Kaprāns, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs) pietiekami vienkāršā un pat katram ministram saprotamā, taču domājošu cilvēku valodā paskaidroja klātesošajiem, kamdēļ jautājums par Latvijas zinātnes esamību lielā, varbūt pat izšķirošā mērā ir arī jautājums par mūsdienīgas, pašapzinīgas un paškritiskas nācijas, stipras valsts esamību.
Konferences fonā rēgojās giljotīna. Proti – par konferences programmas moto bija izvēlēts Revolucionārā tribunāla priekšsēdētājam (1794. g.) Kofinālam piedēvētais teiciens La Republique n’a pas besoin de savants! (Republikai zinātnieki nav vajadzīgi!) Robespjēram piedēvētā versijā: «Republikai nevajag ķīmiķus, tai vajag patriotus!». Šis Antuānam Lavuazjē savulaik adresētais bļāviens, protams, labi raksturo attieksmi pret zinātni, taču saprātīgai politikai nozīmīgāks liekas tas, ko otrā dienā pēc Lavuazjē giljotinēšanas teica Žozefs Lagranžs: «Bendem bija vajadzīgs tikai mirklis, lai nocirstu šo galvu, bet varbūt simt gadu būs par maz, lai radītu otru tādu.»
Franču revolūcijas laika frāze ir vietā arī mūsdienu Latvijā tāpēc, ka līdzīga ir varas attieksme pret zinātni. Zinātnes politikai līdz šim sadūšojusies tikai Guntara Krasta valdība 1998. gadā, taču 2001. gadam noliktais, kā teica akadēmiķis Stradiņš, nav sasniegts vēl 2013. gadā. Sev nelabvēlīgā valstī zinātnei grūti ataudzēt vai atrast pat tos gabalus, kas zinātnei bez jēgas tika giljotinēti deviņdesmito gadu sākumā. Turklāt šāda attieksme tiešā veidā radina daudzus pie uzskata, «ka viņiem nevajag ne zinātni, ne kultūru» (I. Lancmanis). Jāņa Stradiņa pieminēto Anatola Fransa teicienu («Cilvēce sastāv no dzīvajiem un mirušajiem, tikai mirušo ir daudz vairāk.») varētu sarkastiski pārfrāzēt, sakot, ka cilvēce (vismaz Latvijā) sastāv no dzīvajiem, mirušajiem un zinātniekiem. Jo, kā sacīja akadēmiķis, zinātnei te mirt neļauj, bet dzīvot arī neļauj.
Tomēr – baumas par zinātnes nāvi ir stipri pārspīlētas. Latvija arī tagad var lepoties ar saviem zinātniekiem. Zinātne joprojām ir resurss, kas pievēršams tautas un valsts kvalitātei. «Ar valsts atbalstu jāveido divu līmeņu zinātne – gan Latvijas vajadzībām (ar tehnoloģiski lietišķu vai nacionālās identitātes izkopšanas ievirzi), gan konkurētspējīgās fundamentālās zinātnēs. Arī mazai valstij nedrīkst būt tikai maza, sīka zinātne.» (J. Stradiņš) «Mums jāspēj atrast pareizo līdzsvaru starp intelektuālās darbības mērķiem. No vienas puses, tā ir nacionālās identitātes kopšana, no otras – akadēmisko rezultātu samērošana ar pasaules praksi un mūsu akadēmiskās dzīves padarīšana par šīs pasaules prakses sastāvdaļu. Tas nozīmē, ka tie izaicinājumi un jautājumi, kā Latvijas akadēmiskajai sabiedrībai pareizi pastāvēt uz meridiāna, kurš vilkts no Scientiae uz Patriae, joprojām ir aktuāli.» (M. Auziņš) Ļoti būtisks man likās Mārtiņa Kaprāna sacītais par to, ka mūsu nacionālā identitāte iesprostota ļoti šaurā laiktelpā. Un, ja mēs nacionālo pašapziņu sašaurinām un vēl sakāpinām līdz šaurai emociju gammai, tad es teiktu, ka šādas emocijas veicina ignoranci ne tikai pret mūsdienu zinātnes, bet pret jebkuriem mūsdienu sasniegumiem. Arī tāpēc «par nākotnes uzdevumu vajadzētu kļūt sabiedrības attieksmes maiņai, kas daļēji atspoguļojas arī birokrātijas nostājā. To izmainīt grūti, tas var notikt lēnām, galvenokārt caur audzināšanu. Skola un sabiedrības izglītošana var atjaunot respektu pret zinātni un vairot mīlestību uz kultūru. Cerams, ka pienāks brīdis, kad, pārfrāzējot fatālo teicienu, varēs teikt: «Republikai ir vajadzīgi zinātnieki, republikai ir vajadzīga kultūra. Un muzeji»» (I. Lancmanis).
Jānim Stradiņam todien bija dzimšanas diena. Un arī Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kurš sēdēja akadēmiķim blakus, todien bija dzimšanas diena. Daudz baltu dieniņu… skanēja vareni.