Žurku skrējienā pēc laimes

Man ir skeptiska attieksme pret Rīdzinieka kartēm un tamlīdzīgām haļavām, lai kurā mazas valsts daļā tās ar tiktu ieviestas. Birokrātijas vīzēs tērptas provinces pilsēteles tādā garā atklāj savas feodālās ilgas piepelnīties vai izrādīties ar noslēgtību.

Ja runa ir par galvaspilsētu, tad ekonomiskie iemesli, kas nosakot šādas haļavas, man joprojām šķiet vai nu sadomāti, vai arī ir pārvarami valsts un pašvaldības dialogā bez iedzīvotāju iesaistīšanas. Bet – tūristi, kuri šajās pilsētās atstāj tikai naudu, attiecīgajām pašvaldībām liekas vērtīgāki par vietējiem iebraucējiem, kuri atstāj šajās pilsētās gan savu naudu, gan darbu. Lai arī tie pēdējie ir pilsētai summāri lētāks darbaspēks par aborigēniem un gādā pilsētai virsvērtību, tos tomēr vajag iezīmēt šajā pilsētā kā «svešos». Lai arī mazas valsts galvaspilsētai neviens valsts iedzīvotājs nedrīkst tapt «svešais». Sevišķi, ja valstī, pateicoties pašvaldību reformām un samērā politizētai valsts pārvaldes izpratnei, vara tiecas nevis decentralizēties, bet centralizēties. Pat vietējā vara vairs neatrodas no cilvēka «rokas stiepiena attālumā». Ļoti pavirši pārskatot dažādu valsts dienestu pārvietošanos tikai Pierīgas reģionā pēdējos gados, viegli secināt, ka vismaz desmit procenti līdz tam vietējā pašvaldībā vai citā tuvākā rādiusā pieejamo vajadzību kārtošanas iespēju pārcēlušās uz Rīgu. Tātad liela daļa cilvēku apmeklē Rīgu vajadzības spiesti. Pārējie iebrauc Rīgā, lai atstātu te savu darbu un naudu. Man gribētos redzēt nevis feodālu viena atsevišķa resora skatījumu uz nerīdzinieka (rīdzinieka) ekonomisko vērtību, bet summāru pamatojumu. Gribētos saprast, kas mūsu valstī spēj pelnīt vai stimulēt kopējos ienākumus vairāk – atvērtība un labvēlība vai noslēgtība un diference. Kamēr to neesmu lāgā sapratis, man Rīdzinieka karte ir apmēram tas pats, kas savulaik bija Dāvida zvaigzne. Protams, es to paņemšu. Lai no pirmā janvāra varētu grūst iebraucējus nost no trotuāra. Jo es esmu rīdzinieks.

Iespējams tas viss ir tikai manas iedomas un realitātē viena priede (sabiedriskā transporta pašizmaksa Rīgā) nevis aizsedz mežu (kā liekas man), bet gan atklāj to, cik pavirša līdz šim bijusi valsts varas attieksme pret jēdzienu «galvaspilsēta». Nez vai galvaspilsētas statusa uzturēšana ir tikai Rīgas domes pienākums. Nav ko teikt pretī tam, ka no pilsētniekiem iekasēto nodokļu atdevei šiem pašiem pilsētniekiem jābūt maksimāli efektīvai. Tam var piekrist, taču LETA turklāt ziņo: «Galvaspilsētas iedzīvotājiem ilgs laiks jāpavada milzīgās rindās, lai saņemtu Rīdzinieka kartes.» To nekādi nevaru ne saprast, ne pieņemt. Man tas turklāt liecina, ka moderni labas pārvaldības principi Rīgas pašvaldībai ir tumša bilde. Jo vairāk – es uzskatu, ka Rīgas dome izrāda savu patieso attieksmi pret ļaudīm, sarīkojusi kārtējo žurku skrējienu. Šoreiz – pakaļ atlaidēm.

Bez tā varēja iztikt. Bez rindām, bez lielas reklāmas, bez papildu apkalpošanas centriem. Man nav Rīgas satiksmei jāpierāda, ka esmu rīdzinieks. RS to var dabūt zināt vismaz kādā pusotrā desmitā dažādu datu bāzu. Arī pietiekami adekvāta fotogrāfija ir atrodama dažās no tām. Man šķiet, labi ja kādiem pārdesmit tūkstošiem rīdzinieku varētu būt bijusi vajadzība demonstrēt savu fizisko klātbūtni RS. Visi pārējie varēja bez kādas ažiotāžas saņemt bez aizturēm pieteikto Rīdzinieka karti, savu personalizēto talonu, piemēram, savās pastkastēs vai kādā vēl vienkāršākā «viena lodziņa» veidā. Tā vietā nu ir kārtējais žurku skrējiens un vaimanas, ka apkalpošanas centri «strādā bez brīvdienām no plkst. 9 līdz plkst. 21». Nav ko vaimanāt par nespēju vai nevēlēšanos organizēt darbu atbilstoši mūsdienīgai informācijas apritei. Bēdīgi, ja izturēt labu stāju padodas, tikai sludinot atlaides, bet to dabūšanas procedūrai stājas vairs nepietiek. Tad valda vecās, ciniskās birokrātisma grimases.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.