Aļaskas gubernatore Sāra Peilina sarakstījusi Ziemassvētku aizstāvēšanas grāmatu.
Viņa saka: «Šodien ir kļuvis politiski nekorekti atgādināt to, ka Jēzus ir galvenais Ziemassvētku svinēšanas iemesls. Politiski korektie nosacījumi vēsta, ka mums jāizraida Kristus no Ziemassvētkiem, taču mēs sakām: «Nē! Diezgan mūs biedēt ar politkorektumu. Mēs gribam izmantot savu ticības brīvību.»» Viņa to teica Pensilvānijā, un uz viņas krekla bija rakstīts: «Tas ir normāli – novēlēt man: Laimīgus Ziemassvētkus!»
Mums, pastāvot postpadomju, taču savādā kārtā arvien visai kristīgā Austrumeiropā, Sāra Peilina varētu likties visai eksaltēta kundzīte. Mums gan ir daudz ļaužu, kam sirdī nav durvju ne uz Dievu, ne baznīcu, mums ir daudz ļaužu, kuriem sirdī ir durvis tikai uz veikalu, taču pagaidām te tikai rets varbūt uzskatīs vēlējumu Priecīgus Ziemasvētkus! par rupjību vai apvainojumu. Taču Sāra Peilina dzīvo zemē, kur teiciens «Karš ar Ziemassvētkiem» ir visai populārs. Baltais nams apsveic valsti svētkos bez nosaukuma. Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs, tikko nācis pie varas (2002.), aizliedza tradīciju – rotāt skolas ar ilustrācijām no Evaņģēlija. Eglīte jāsauc par «svētku koku», un no skolām to met laukā, jo «reliģiozi simboli sabiedriskās vietās ir nepieņemami» (Bostona, 2005.).Smuki ir sacīt Happy Holidays!, nesmuki – Merry Christmas!. «Vecā» Eiropa uzvedas līdzīgi. Dānijā kristieši kļūst oficiāla minoritāte. Birmingemas municipalitāte pārdēvēja Ziemassvētkus par Wintervall (ziemas pārtraukums). Austrālijā, Viktorijas štatā, bērnudārzu vadītāji aizlieguši aicināt uz Ziemassvētkiem pat Kokakolas reklāmas aģentu Santaklausu. Viņa vietā nenāca vis gani un eņģeļi, bet klauns. Utt. Varētu domāt, ka Eiropa sasirgusi ar milzīgu mazvērtības sajūtu, kādēļ ņemas noliegt to kultūras un garīgo mantojumu, kas Eiropu veidojis un iedvesmojis. Manā uztverē, ja tolerance no iecietības zīmes kļūst par vienādības zīmi, klāt ir tumsonība. «Agresīvs sekulārisms ar neiecietības vaibstiem» (Benedikts XVI). Reliģiozitātes, Ziemassvētku simulācija.
Čārlzs Dženkss pamanīja, ka postmodernajā arhitektūrā ēku ansamblis veidojas ap centru ar nosacījumu, ka pašā centrā nekā nav. Tāpat šajā «arhitektūrā» izskatās Ziemassvētki. Centrējuma nav. Te Jēzus, te Santaklauss, te klauns...
Un mēs vēl brīnāmies, ka Ziemassvētki kļūst par patēriņa svētkiem. Mēs liekuļojam. Katrā ziņā mēs liekuļojam, aplam norādīdami uz tiem, kas nav šādu svētku autori. Vai tad tie vienkāršie ļaudis, kas Ziemassvētkos iet uz bodi pēc kāda prieka, gādā par garīguma profanāciju politikas līmenī? Vai tad viņi, un nevis tie, kurus Jēzus iztrieca no tempļa, valda veikalos? Vai tad viņu vairums ir tie neoliberāļi un politiķi, kas taisa no Ziemassvētkiem skaistu apvalku bez kāda reliģiska satura, lai varētu šādus Ziemassvētkus sekmīgi eksportēt uz Ķīnu, Kambodžu vai Japānu? Lai arī Kristus, man šķiet, nedzima skaistā mīlībā, bet šausmās. Kurš no mums šodien atvērs durvis Oktaviāna Augusta laika vai mūsdienu piespiedu klaidonim ar grūtu sievu? Labi, ja ielaidīs pie lopiem. Vai tad šo vienkāršo ļaužu dēļ, kuri apskraida veikalus, valdītāji pamazām zaudē pat tādu vērtību kā «autoritāte». Vai tad viņu dēļ valdītājiem viss top par politisku spekulāciju tiktāl, ka šajās spekulācijās vairs nav ne garīgas vēsturiskas, ne pat vēsturiskas dimensijas kā tādas? Tie iesprūduši savu režīmu vai politisko uzskatu mutācijās tiktāl, ka vairs nav spējīgi tos pat, kā pienākas, definēt. Tas arī nebūs iespējams bez dvēseles, bez Ziemassvētkiem. Tāpēc viņi uztiepj pūlim to, kas paši savā ideālu nabadzībā ir. Ziemassvētku čaumalas.
Starp citu, nesen vakarā gāju pa lielu ielu uz svešu māju. Pa ceļam tur bija trīs vai četras baznīcas. Visas bija ciet. Vēl pa ceļam tur bija pieci vai seši veikali. Visi bija vaļā. Un visos vienkārši ģērbti ļaudis, pārsvarā mammas, pirka saviem bērniem kādu Ziemassvētku prieku. Varbūt neviena no viņām nebija lasījusi Svētos Rakstus, varbūt neviena nezināja, ka viens no neseniem pāvestiem teica: labākā dāvana ir prieks. Jo, ja ir prieks, atgriezīsies cerība. Ja būs cerība, būs Ziemassvētku sajūta. Liels deficīts. Gandrīz kā bērnība. Bet gan jau šīs mammas, kuras meklēja (iespējams, ne tur, kur jāmeklē, iespējams, ne ticības pilnībā) saviem tuvākiem kādu Ziemassvētku prieku, tur sirdī arī kādu lūgšanu vismaz par saviem mīļajiem. Tātad tomēr lūgšanu, kura izriet no tā, ka dievišķais iemiesojās cilvēcīgajā. Cerībā, ka mēs no tā kaut ko mācīsimies.