Atgādinu, ka Latvijas favorīti 2013. gadā dažādās nominācijās bija: purva bruņurupucis, kākaulis, matonis, dižā bezzobe, raibspārnu smiltājsisenis… un Valdis Dombrovskis. Par galveno favorīti 2013. gada Latvijas politikā es ieceļu dižo bezzobi, kura turklāt ir gliemezis. Jo grūti atrast kaut ko lieliskāku par vārdu «dižs» un «bezzobains» savienojumu gliemeža formā, lai raksturotu spekulācijas ar vārdiem «veiksme», «attīstība» un «stagnācija» varas laukumā.
Tomēr 2013. gadu Latvijas politikā es vērtēju pozitīvi. Nevis politikas aprindās, bet politikā. Un pamatā ne notikumu, bet noskaņojumu dēļ. Lai arī man nepatīk savas jutoņas pārvērst apgalvojumos un, piemēram, tikai no sajūtām vien secināt, ka «atmoda sākas tieši tagad». Bet, ja tā saucamā politiskā elite diskusiju par esošo pakārto un joprojām grasās pakārtot cīņai par varu, tad sabiedrībā, uzsveru, sabiedrībā diskusija par to, kā turpmāk būt valstij un tautai, izvēršas krietni dziļāka. Šogad epizodiski vai nopietni esmu saskāries ar sešām savstarpēji nesaistītu cilvēku grupām, kuru politisko centienu kvalitāte (pagaidām domāšanas līmenī) man šķiet augstāka par partiju kvalitāti. Nē, nekādas pravietiskas atklāsmes, nekādus acumirklī lietojamus glābšanas riņķus es neesmu tur redzējis, un arī pats neesmu bijis spējīgs piedāvāt.
Taču, pirmkārt, man šķiet nozīmīgi tas, ka sabiedrisks process (kas pagaidām pakļaujams nopietnai paškritikai un vēl nav nekāds masu process) tiecas pastāvēt valsts un nācijas mērogam piedienīgā vērtību apjēgas līmenī. Atšķirībā no partijām, kur šīs vērtības arvien tiek devalvētas atbilstoši politiskā tirgus un partiju cīņu konjunktūrai. Acīmredzot tās ir jau tiktāl devalvētas, ka nav iespējams būvēt turpmāko uz iepriekšējā. Acīmredzot tas, kas politiski būvēts līdz šim, ir pašlabuma un alkatības tikpat samaitāts kā Maxima veikals. Iespējams, tāpēc politiskās deklarācijas un manifesti, ko šogad esmu redzējis nākam no sabiedrības, satur elementāras pamatlietas, kurām it kā jau sen vajadzēja būt mērķtiecīgi apjēgtām valsts politikas saimnieciskajā un tikumiskajā praksē. Faktiski arī Satversmei šogad piedāvāto preambulas projektu es uztveru kā vienu no sabiedrības prasībām politikai beidzot apjēgt valsti un nāciju to mērogam atbilstošā pašcieņas līmenī.
Otrkārt, man laimējās šogad pārliecināties par to, ka juristiem ir konkurētspējīga jaunā paaudze. Un man laimējās pārliecināties arī par to, ka sabiedrībā ir diezgan resursu, lai šāda paaudze būtu arī politikā. Katrā ziņā es redzēju pietiekami daudz jaunu, gudru cilvēku, kuri tieksies politiski pašdefinēties konkrētā laikā un telpā. Nevis ar žēlām vaimanām ubagos no vēlētājiem varas dāvanas par to, ka divdesmit brīvas Latvijas gados bijuši tizli un nav spējuši valsts praksē kļūt labāki un pārāki par čekistu, komunistu un komjauniešu ģenerāciju. Tādus, kuri zaudējumu oponentiem, teiksim, pašvaldību vēlēšanās uztvers kā nopietnu mācību, nevis tik vien kā ieganstu šļupstiem par ignorētiem budžeta priekšlikumiem.
Starp citu, es noteikti dodu priekšroku nevis Saeimas partijām, bet, piemēram, Reģionu aliansei, Vienoti Latvijai, Latvijas attīstībai… Jo šo organizāciju izpausmēs es saskatu vairāk gribas reformēt politiku pēc būtības. Kurpretī Saeimas partijas, manuprāt, nav vīžojušas veikt pat kaut cik laikmetīgu savas (nacionālās) retorikas remontiņu. Kā jau teicu, man nospļauties uz «oligarhu», «komjauniešu», «marsiešu» mītiem tiktāl, ciktāl šo mītu uzturētāji nav Latvijas praksē īstenojuši labāku politiku nekā tie, kam šie mīti adresēti.
Tiesa, joprojām saglabājas līderu deficīts. Arī tāpēc, ka Latvijas politiskā vide apzināti nevēlas tos selekcionēt. To lieliski apliecina grābstīšanās jaunā premjerministra dēļ. Un nespēja paskaidrot krīzi, liberālismu, demokrātiju… atbilstoši to reālajam izskatam un futūristiskai virzībai šogad bijusi kopīga Eiropas līderu pazīme. Bet, kamēr līderi runās vakardienas valodā un nespēs adekvāti definēt esošo, nekādas ticības tiem nebūs. Kaut vai tāpēc, ka ar šo līderu piedāvāto budžeta disciplīnu, banku regulēšanu, sociālo tēriņu samazināšanu… pastāvot masu mediju tiražētā vērtību sistēmā, krīze nav pārvarama.
Gada nogalē politikas priekšplānā iznāca Valsts prezidents. Taču pagaidām prāta vētru vietā plosās hormonu vētras. «Pie silēm sacēlās troksnis…» secināja komentētāji tīklā. Dažs publikai zināms kvieca tā, it kā prezidents būtu pieprasījis viņam maku un dzīvību. Lai arī Andris Bērziņš, manuprāt, pateica tikai to, kas Latvijā patiešām ir nopietnu pārdomu un pārmaiņu vērts. Varas uzbūve, parlamenta loma, efektīva valdība… Dīvaini, Latvijas politiski represētie saprata prezidentu un atbalstīja viņa iniciatīvu «tuvināt Latvijas parlamentāro iekārtu racionālā parlamentārisma modelim, padarot stiprāku un efektīvāku izpildvaru, ar lielākām ministru prezidenta pilnvarām» (LPRA Koordinācijas padomes 3.12.2013. rezolūcija Par racionālu parlamentārismu), bet Latvijas Saeima nespēj vai negrib pat tik daudz kā racionāli un kritiski atbildēt pilsonim Bērziņam. Droši vien tai ērtāk turpināt kursu Pabriks I, Pabriks II, Pabriks III, Pabriks IV… lai kā viņus visus ar sauc. Es pieļauju, ka prezidenta ambīcijas izčākstēs viņa pilnvaru nosacījumos, taču arī kā mēģinājums padarīt varu efektīvāku, kā vēlme uzrādīt «karaļa» plikumus viņa izpausme ir pozitīvs 2013. gada politikas fakts.