«Augsti amati līdzinās stāvām klintīm. Tikai ērgļi un rāpuļi tiek tur augšā,» teikusi rakstniece Anna de Stāla. Skatos uz amatpersonu un sabiedrisko darbinieku sarakstu (sk. NRA, 6.01.2013.), kuru «darbības vērtējums» apkopots SKDS aptaujā, un domāju, ka es no šo cilvēku kopuma nespētu sastādīt pat valdību (atbilstoši esošajai tās struktūrai, taču saskaņā ar saviem priekšstatiem par valdībai darāmo).
Es nespētu no šiem ļaudīm sastādīt valdību pat tad, ja ņemtu dažus, kas vērtēti ar lieliem mīnusiem. Un, ja izvēles iespējas aprobežotos minētajā sarakstā, es viņus noteikti ņemtu. Tāpēc, ka neturu šos cilvēkus par svētiem, bet arī par rāpuļiem nekādi ne. Vēl tāpēc, ka konkrētā valsts situācijā man viņu svētums mazsvarīgāks par to, vai viņu personību vēriens atbilst nestandarta makrouzdevumu veikšanai visai koncentrētā laikā. Protams, es personiski atbildētu par viņu rīcības valstisko efektivitāti. Taču no visu pozitīvi un negatīvi vērtēto saraksta man par ministriem der tikai deviņi.
Piemēram, lai cik savādi liktos, nenosegtas paliek izglītības, veselības aizsardzības un kultūras nozares. Manā uztverē visās šajās jomās nepieciešama krasa paradigmas maiņa. Tāpēc, ka tās ir vistiešākajā saskarē ar tautas kvalitāti. Beidzot būtu jāsāk reāli atbildēt par šo kvalitāti, nevis jānoņemas tik vien kā savu resoru pašpietiekamu «industrializēšanu» un komercializēšanu. Kaut vai tādēļ, lai Rīga (Latvija) spētu būt Eiropas kultūras galvaspilsēta ne tikai tāpēc, ka pienākusi rinda. Es uzskatu, ka tauta, kura vairāk nekā divdesmit pietiekami brīvas, par demokrātisku sauktas valsts gados un pastāvot nepārprotamai pamatnācijas noteikšanai varas pozīcijā, nespēj uzrādīt pārliecinošas tautas un valsts uzplaukuma pazīmes, nav kultūrtauta. Neapšaubāmi, tā ir gribējusi būt kultūrtauta, taču nav radusi šim darbam atbilstošus līderus. Un tie, kas uzrāpušies varas debesīs, uzskatījuši par labāku nevis augt ar tautu, bet pielāgot to savai niecībai. Situācija nav fatāla, to var mainīt, taču, turoties pie «tekošā momenta» paradumiem, drīzāk nāksies zaudēt pēdējās patības pazīmes nekā izdosies padarīt tās par noteicošām. Tautas kvalitāte (precīzāk – kvalitatīvas tautsaimnieciskas rīcībspējas nodrošinājums), manuprāt, ir minēto triju ministriju nepastarpināts pirmuzdevums. Taču šādā mērogā tās par savu pirmuzdevumu līdz šim uzskatījušas nevis sabiedrības mobilizāciju, bet tās utilizāciju.
Es domāju, ka SKDS pētījums atspoguļo ne tik daudz tajā minēto cilvēku «darbības vērtējumu» (ar vairākiem izņēmumiem), cik aptaujāto pakļāvību mediju radīto priekšstatu meinstrīmam. Kāds tur «darbības vērtējums», ja runa pamatā ir par publisko priekšstatu. Ja aptaujātie būtu vērtējuši darbību, tad politiķu un ministru vietu kārtība būtu citāda. Jo tad būtu domāts, piemēram, par to, kā liberālas politikas un cīņas ar «oligarhiem» sludināšana saskan ar oligarhisma uzturēšanu valsts pārvaldē un izpildvaras arvien dziļāku birokratizāciju. Tas izpaužas pat pieejā valdības veidošanai, kur priekšroka tiek dota ierēdņiem. Nevis tiek meklēti tautsaimnieki. Savukārt atšķirības latviešu un krievu aptaujās liecina, ka ij latvieši, ij krievi saglabā vienlīdz amorfu, proti – laiski stabilu, attieksmi pret (mediju) iecienītajiem uztveres stereotipiem. Turklāt nacionālais politikā ij vieniem, ij otriem aptaujas varoņiem ir vairāk karnevāla tērps nekā ikdienas drānas. Pētījums, manuprāt, liecina arī to, ka vēlme tikt vaļā no SC monopola krievvalodīgo pārstāvībā patlaban ir īstenojama, tikai dibinot vēl kādu «krievu» partiju. Var censties rudenī nomakšķerēt krievus ar kādām atsevišķām personībām, taču efektīvu piedāvājumu krievu vēlētājiem «latviešu» partijas nespēs radīt arī šogad.
NRA pieminētie šā vai tā tikuši augšā klintī. Divām trešdaļām no tiem gribētos jautāt – kāpēc tādas bailes kāpt lejā? Ērgļiem tām nevajadzētu būt. Turklāt ērgļi, kā melš, nokārtojas gaisā. Nevis taisa uz klints.