Ja kādā iestādē iekšējās attiecības kļūst savā scenāriskajā uzbūvē nemainīgs, nebeidzams farss, tad šīs iestādes darba rezultāts ir pupu mizas. Galvenie pupu mizu ražotāji KNAB vairs nav Juta Strīķe vai Jaroslavs Streļčenoks, bet valdība un Saeima. Jau trešo reizi tās uztiepj KNAB vienu un to pašu politisku ludziņu.
Tā vietā, lai neproduktīva iekšējo attiecību eskalācija operatīvās darbības iestādē tiktu izslēgta jau pirmajā reizē. Tas izdarāms profesionāli, taisnīgi un elementāri. Tā, kā šāda veida hierarhiski būvētās iestādēs pienākas –ar varu. Ja nepietiek ar lokālu tīrīšanu, tad iestāde jāizformē un jābūvē no jauna. Turklāt – arī šoreiz nav ticis sniegts it nekāds puslīdz kvalificēts publisks biroja iekšējā konflikta izvērtējums, kurš liecinātu, ka tā pamatā ir profesionālai darbībai pievērstu viedokļu atšķirības, nevis iekšēja cīņa par varu un ietekmi. Bet, ja valdība (Valdis Dombrovskis) uzskata par labāku trešo reizi kāpt uz tā paša grābekļa bez nopietna pamatojuma, tad (domājot Jutu Strīķi) jāpieņem, ka runa nav vis par profesionāļa, bet koalīcijas ietekmes aģenta atbalstu. Kvalificēts situācijas novērtējums būtu daudz nozīmīgāks par saorganizētu ( tāpat kā iepriekšējā reizē) «sabiedrisku» fonu Strīķes aizstāvībai. Savādi, ka tie tiesībsargājošo organizāciju un citu kantoru vadītāji, kuri publiski vēlējās, lai Juta Strīķe paliek krēslā, nepiedāvāja viņai kādu augstu amatu savās iestādēs. Kāpēc? Tāpēc, ka destrukcija konkurējošā firmā izdevīgāka?
Pat Valda Dombrovska pingpongs ar Streļčenoku Strīķes dēļ ir tieši tāds pats, kāds savulaik bija Dombrovska pingpongs ar Normundu Vilnīti it kā Alvja Vilka dēļ. Katras sērijas saturs laika gaitā ticis atklāts samērā skaidri. «2003. gadā uz KNAB vadošo amatu tika virzīta Juta Strīķe. Toreiz viņa Saeimas atbalstu neguva pat divos balsojumos. Kad amatā Saeima apstiprināja Alekseju Loskutovu, arī viņš vēlējās atstādināt no amata gan Jutu Strīķi, gan otru vietnieku – Alvi Vilku. Bet tas viss viņam beidzās ar fiasko. Tad Loskutovu viņa vietnieki piespieda strādāt tā, kā viņi to uzskata par vajadzīgu» (Dz. Jaundžeikars, NRA,18.06.2010.). «Tas, kas notiek, ir nepārprotams mēģinājums, lai caur pārraudzības mehānismiem tieši ietekmētu pretkorupcijas darbības Latvijā (N. Vilnītis, NRA, 14.01.2011.). «Jau tad, kad biroja priekšnieks jau bija Streļčenoks, bijušais KNAB izmeklētājs Ruslans Balakleiskis, jautāts, kas īsti vada biroju, atbildēja: «Pie stūres stāv Juta Strīķe. Kāpēc agrāk bija konflikti birojā? Tāpēc, ka Normunds Vilnītis gribēja pārņemt biroja faktisko vadību. (..) Vilnītis zaudēja amatu. Atlaida cilvēku, kurš mēģināja aizvest biroju no viena politiska spēka apkampieniem» (NRA, 28.06.2012.). Bet to, ka biroja priekšniekam lēmumi jāpieņem vienpersoniski (bez arodbiedrības vai KNAB padomes), savulaik atbalstīja arī Juta Strīķe. «Ievērojot biroja priekšnieka kā iestādes vadītāja darbības nozīmīgumu un svarīgumu, nav pareizi, ka padomei ir tiesības izlemt pēc būtības tādu jautājumu, kurš saturiski būtu izlemjams tikai priekšniekam» (NRA, 05.01.2004.). Viss atkal atkārtojas. Varbūt būs arī ģenerālprokurora uznāciens…
Pats bēdīgākais šajā seriālā, iespējams, ir tas, ka demagoģija kļuvusi par KNAB publisko stilu. Protams, KNAB raksta atskaites, un es ceru, ka tās ir lietišķas, kvalificētas un paškritiskas. Taču, kopš 2003. gada man nav laimējies atrast nevienu KNAB vai valdības producētu publisku ziņojumu, kurš pamatotu biroju kā produktīvu, mērķtiecīgu un politiski neatkarīgu iestādi. Toties daudz bijis publikāciju, kurās KNAB sev pievērsto kritiku saista tikai ar politisku izrēķināšanos un melno PR (VID izmeklēšana, Jurašu darījumi…). Ja KNAB priekšnieki bijuši negudri, tad nav saprotams, kāpēc gudrie KNAB darbinieki spējuši vērtēt šo priekšnieku iniciatīvas tikai apgalvojumu līmenī? Protams, tāds stils vedina domāt, piemēram, ka ar «lielām» lietām saistītos cilvēkus ir izdevīgāk turēt uz āķa, nekā novest lietas līdz galam, ka ir izdevīgi gadiem iztikt ar vārdu «aizdomas» un «zīmēt shēmas», nekā izpētīt un atklāt sabiedrībai, piemēram, institucionālās korupcijas apjomus un riskus...
Iespējams, KNAB tiešām ir kāds «neaizskarams kodols». Taču, ja biroja darbības novērtējums tiek aizstāts ar tā esības dramatizāciju un mitoloģizāciju, ar periodiski paviršām premjerministra kustībām, rodas iespaids, ka darba devēja uzticība zaudēta darba dēļ, bet premjera uzticība saglabāta angažētības dēļ.